Armands Kalniņš par izrādi “Iemīlējies Šekspīrs” (01.12.2019.)
Atsauksmi būtu jāsāk ar diviem šī iestudējuma „grēka darbiem”:
1. Tā ir komēdija!!! (taču šādi grēko daudzi teātri, īpaši šīs sezonas sākumā, it kā nebūtu lasīts tas, cik slikti ir iestudēt komēdijas)
2. Tas ir saistīts ar kino (tiesa gan, iestudēts ne scenārijs, bet luga, kas veidota pēc kinoscenārija)!
Protams, lūdzu uztveriet iepriekšējo rindkopu kā ironiju par rudenī plaši izskanējušo diskusiju par to ko (ne)vajadzētu iestudēt. Vēl viens joks būs atsauksmes beigās, par ko jau iepriekš atvainojos. Pārējais gan ir nopietni rakstīts.
Slaveno filmu „Iemīlējies Šekspīrs” (1998) nepieminēt nevar (7 Oskari, kopumā – 64 balvas, 87 nominācijas, kā to apliecina filmu datu bāze!), kaut savulaik tās dāsnā apbalvošana man nebija saprotama. Tā šķita jauka, izcēla Gvinetu Paltrovu, bet ne vairāk. Vai filmas popularitāte ir tik būtiska, lai tas nozīmīgi ietekmētu skatītāju atsaucību, lemjot par izrādes apmeklēšanu? Kā liecināja dažas sarunas, to atceras, bet īpaši par to nejūsmo.
Radīta pārsteidzoši gaiša izrāde, kaut tajā atainotie notikumi ir skarbi. Radošajās krīzēs, izmisumā mēdz tapt labi mākslas darbi, bet, kā tas redzams šajā iestudējumā, vienmēr tomēr tā nav. Sākumā Šekspīrs mokās, šķiet netalantīgs, viņam pat nākas daudz ko aizgūt no tobrīd spējīgākā Kristofera Mārlova. Kā izrādās, Vilam vajadzīga mīlestība, kaut uz īsu laiku, lai pamostos ģenialitāte. Vai jūtas var tikt dēvētas par nelaimīgām, ja tās ir kā īss uzliesmojums, kura gaismu Viljams (Dainis Grūbe) un Viola (Ieva Segliņa) saglabā, kā izrāde ļauj noticēt, uz visu mūžu? Kaut gan Ievai Segliņai ir bijušas daudzas labas lomas, tai skaitā – visai nozīmīgas, šoreiz radīts īpašs un pārliecinošs daudzpusīgs stipras un gudras sievietes tēls, kura saprot notiekošo varbūt pat labāk nekā titulvaronis. Dainis Grūbe prot tēlu padarīt savdabīgu – izmisušu, sākotnēji – visai parastu rakstītāju, kura talants var nepārliecināt, tad „Romeo veidā” attīstoties, - kaislīgu, aizrautīgu, izdomas pilnu, kurš tādējādi „atmostas” un iegūst pilnīgumu gan kā cilvēks, gan kā mākslinieks.
/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/
Teksts ir asprātīgs (piemēram, rādot to, kā no dažādām sadzīviskām situācijām un iedomu/stereotipu drazām rodas vērtīga māksla), un, lai gan daudzas lomas ir tādas, kurās nav daudz vārdu, vairākiem aktieriem izdodas radīt spilgtas lomas (Lauris Dzelzītis, Lauris Subatnieks un citi).
Mūzikas izmantošana gan ir pārspīlēta, tā ne vien pārāk uzbāzīgi vēsta par to, kas būtu jāsaprot, bet dažviet nomāc tekstu (arī tehniski – par skaļu, līdz ar to runātais nav labi sadzirdāms).
Domāju, ka prasmīga filmu scenāriju izmantošana iestudējumiem var radīt labus rezultātus. Latvijas teātros šai ziņa ir laba pieredze („Laulības dzīves ainas”, „Bračkas” (tās pamatā - Lukīno Viskonti filma “Roko un viņa brāļi”), Rainera Vernera Fasbindera „Petras fon Kantas rūgtās asaras” u.c.). Aktuāli patlaban varētu būt gan Viskonti „Nevainīgais” un „Dievu mijkrēslis”, gan Fasbindera vācu melodrāmas vai „Marijas Braunas laulība” u.c., gan daudz kas cits.
Kupli aplausi, kā šķiet,- ilgāki nekā ierasts, liecināja par to, ka izrāde uzrunāja.
Hugo Suņa lomu (atsauksmēs par izrādi viņš daudz pieminēts) tēlo labi, ir precīzs, ieinteresēts, ātrs. Tomēr, kā šķiet, viņš ir franču buldogs (ja nekļūdos?), bet visiem zināms, ka angļu karalienei (citai gan – Elizabetei II) ir noturīga interese par Velsas korgijiem pembrokiem. Šķiet kāds no vairāk 100 Latvijā dzīvojošajiem pembrokiem (plaši zināmi kā ļoti komunikabli, strādīgi un sabiedriski suņi, kuri turklāt ir draugos ar fejām) ar prieku tēloto šo lomu. Ja Hugo piemeklētu radoša krīze (nenovēlu, protams, to), viņa aizstājēji no riktīgu angļu suņu vides noteikti atrastos.