Aiga Bernsone par izrādi “Kaisles vilciens” (08.11.2019.)

Izrāde par katram saviem “tarakāniem”

Klasika ar neskaitāmām interpretācijām, mūsu radītiem tēliem, kas teju zināmi katram no mums. Šo darbu izrādīšana vienmēr ir risks, jo gandrīz ikvienam ir savas gaidas par to, ko mēs vēlamies atrast varoņos, stāsta formā un sajūtās.

Šajā reizē pāri visam strāvo enerģija, vulgaritāte, haoss un ekspresija. Klasiskais stāsts tiek atkailināts un parādīts mazliet modernā interpretācijā, izceļot mūsu katra iekšējos rēgus ļoti atklāti un skarbi. Skaļi un dramatiski tiek piepildīta skatuve, neļaujot skatītājam atslābt. Jautājums tomēr paliek atklāts – vai vienmēr vajag visu tik daudz?

/Foto: Daina Geidmane/

Klasikas cienītājiem ar ierastiem risinājumiem šī izrāde būs izaicinājums – tikt galā ar savām gaidām, atvērties kam citam un noticēt varoņiem. Visā skatuves atvērto emociju virpulī man bija grūti personalizēties ar tēliem un dzīvot viņu stāstu, bet katras grūtības izrādes laikā ir papildus darbs ar sevi un pašanalīze, kas ļauj atklāt jaunas mākslas formas un meklēt tām vietu sevī.

Vizuāli veiksmīgu risinājumu stāsta papildināšanai bija raduši scenogrāfi. Izrādes sākums kā balta lapa reprezentējās tukšā skatuvē, kas soli pa solim, kāpinoties emocijām, arī piepildījās, pastiprinot vesto stāstu arī ar vizuālo noformēju. Tas neapzināti notiek zemapziņas līmenī, un ir interesanti vērot, kā uz cilvēku darbojas gan apzinātie, gan neapzinātie mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi.

Par neizsāpētām sirdīm, kompleksiem un tukšumu, kas saindē dvēseli.