Annasofija Tormane Thars par izrādi “Iemīlējies Šekspīrs” (08.12.2019.)
2019. gads ir izvērties par Šekspīra gadu. Gandrīz katrā teātrī šosezon var atrast vismaz vienu Šekspīra darbu. Tas nozīmē, ka nekas jau nemainās un viņa darbi, tikai ar jaunām dvesmām, turpina savu skatuves dzīvi. “Iemīlējies Šekspīrs“ ir tapis pēc Marka Normena un Toma Stoparda kinoscenārija, bet skatuvei ir adaptējis Lī Hols. Filmai esmu redzējusi tikai pašu sākumu, tāpēc īpašu vīziju, kādai būtu jābūt skatuves versijai, man nebija. Jāatzīst, ka pēc ilgāka laika posma uz lielās skatuves ir redzams ne tikai saistošs un interesants iestudējums, bet tāds, kur izteikti jūtams Dailes teātra šarms un būtība, atbilstošs teātra moto - skaidrība, kaislība, vienkāršība.
Pēc izrādes noskatīšanās palasīju vairākas atsauksmes un bieži sastapos ar viedokli, ka izrādes temps, īpaši pirmajā cēlienā, ir par lēnu. Tomēr man šķiet, ka iestudējumam ir diezgan līdzsvarots temporitms, man gandrīz trīs stundas paskrēja pat ļoti ātri. Protams, pirmais cēliens vairāk tiek veltīts, lai skatītājs varētu iepazīties ar darba varoņiem un saprastu sižeta līniju. Lielās zāles skatuve ir veiksmīgi piepildīta ar krāšņu scenogrāfiju, kur dominē zaļie toņi. Arī tērpi ir krāšņi un izteiksmīgi, tomēr tie neraksturo konkrētu laika periodu. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka uz skatuves notiek mazliet lēts balagāns, jo kleitas vizuļo, notiek skriešana, aktīva darbība (it kā bardaka veidošana vispār ir raksturīga režisoram Rolandam Atkočūnam), tad to nomaina zaļie toņi. Bet laikam ejot un saprotot sižetu, galīgi vairs tā neliekas, un viss iegūst savu vietu un nozīmi. Ar laiku dialogi iegūst dzīvīgumu (sākumā tie šķiet mazliet kā no lielgabala izšautas lodes, kas nepaspēj iegūt kādu jēgu), un zālē bieži atskan smiekli. Izrādes lielākais veiksmes trumpis, bez šaubām, ir suns Hugo, kas jau izrādes sākumā pārskrien pār skatuvi. Viņš jau ārējā izskata ziņā ļoti piestāv scenogrāfijai un konceptam, kā arī tas labi reflektē par Indras Briķes (Karaliene) izteikto apgalvojumu, ka pats galvenais izrādē ir suns.
/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/
Lai gan vairs neesmu pompozitātes un lieluma piekritēja, šis iestudējums labi pierāda to, ka Dailes teātra lielās zāles skatuve ir piepildāma un tai ir vajadzīgs vienkārši cits iestudēšanas vērienīgums. Šī skatuve diktē citus noteikumus, un tos ir svarīgi ņemt vērā. Tomēr būtiski, ka ir, kur piesaistīt acis, un šādu elementu te netrūkst, kā arī mūzika ir nerimstošs sižeta pavadonis. Veiksmīgi atrasts līdzsvars, lai būtu aizraujoši skatīties, bet nebūtu primitīvi. Arī vēstījums iestudējumam šoreiz ir skaists un svarīgs. Tas ir kā atkārtots atgādinājums, ka arī teātra attīstība nav bijusi viegla un, ja nebūtu uzņēmīgu cilvēku, kuri patiesi to mīlēja, iespējams, mēs 2019.gadā nesēdētu tādā teātrī, kāds mums tagad tiek sniegts. Manuprāt, darba atslēgas vārdus pateica Ievas Segliņas Viola Vilam Šekspīram, ka viņu mīlestība varbūt ilgs 20 gadus un tad viņi novecos, bet Šekspīra uzrakstītos vārdus atcerēsies mūžīgi. Protams, “Iemīlējies Šekspīrs” nav autobiogrāfisks stāsts, jo pieņēmumu par pašu rakstnieku ir daudz un dažādi, bet, ja mēs, skatītāji, izrādes laikā stāstam noticam (un šāds skatīšanās paņēmiens procesu padara tikai interesantāku), kā arī tiešām aizdomājamies, ka viņa darbi tika sarakstīti ap 17. gadsimtu, tad tas ir ļoti skaisti. Kamēr skatījos, daudz domāju par mākslinieka kā tāda būtību, kā arī talantu atcerēšanos vēl ilgi pēc viņa nāves. Tas ir apbrīnojami, ka vairākus simtus gadus pēc tam regulāri tiek iestudētas Šekspīra lugas, arī soneti, ka tās vēl joprojām cilvēkam liek domāt par dzīves vērtībām, indivīda dzīvi. Un pāri visām dziļajām pārdomām par mākslu mūsu dzīvi vismaz daļēji diktē mīlestība. Un mīlestību izrādes Vils sastapa. Starp Vilu un Violu bieži atskan asprātīgi dialogi. Dainis Grūbe ar Vila lomu skaisti atgriežas uz lielās skatuves un šķiet vēl vairāk izaudzis kā aktieris. Pašlaik man ļoti patīk un uzrunā viņa jaunais ceļš. Izrādē mazo lomu ir daudz, bet šoreiz tās ir attaisnojamas, jo katram varonim ir sava vieta visā raibajā sižetā. Īpaši izceļas Gints Grāvelis iesācēja aktiera lomā, Toms Treinis, kuram vienmēr spīdoši izdodas īpatņu lomas. Labu kopdarbu veido meita un māte, Inga Krasovska un Anete Krasovska kā galminieces, kroga padauzas un grimētājas. Man vēl būtu licies vērtīgi redzēt Valmieras teātra aktieri Imantu Stradu Rozes teātra īpašnieka lomā, jo viņš būtu iestudējumam sniedzis citu dinamiku un kā viesaktieris ienestu jaunas dvesmas.
Izrāde noteikti iespiežas atmiņā un atstāj tādu maigi melanholisku pēcsajūtu. Iestudējumā saredzēju foršo Dailes teātri ar tam raksturīgo humoru, skumjām un varenību. Un īpaši 2. cēlienā izjutu, ka šis iestudējums nav tikai tehniski veidots, bet kaut kas augstāks saslēdzās, galarezultātā radot pāri ikdienišķajam paliekošu darbu.