Ieva Pulvere par izrādi “Sapņotāji” (01.11.2019.)

Jāatzīst, ka izrādes laikā daudz ko nesapratu, jo līdz šim nebiju neko lasījusi par tā saukto “1968.gada studentu maiju”, kad Parīzes ielās, pieprasot izglītības sistēmas reorganizāciju izgāja tūkstošiem protestētāju, kā arī franču kino attīstības vēsture man ir diezgan sveša lieta. Izrādes laikā man tas lika justies neveikli, jo šķita, ka nezinot par to, kādi notikumi tiek attēloti, es palaidīšu garām galveno domu. Tomēr pēc izrādes (kad jau biju ievākusi informāciju) es nodomāju – vai tiešām izrādē jābūt vienai galvenajai domai, kas visiem ir skaidri saprotama? Laikam jau nē. Var taču arī attēlot šī laikposma kopējo gaisotni - cilvēkus, viņu dzīvesveidu, vēlmes un kaislības, to visu savijot kopā ar spraigajiem notikumiem ārpus izrādes varoņu drošās mājas sienām. Izrāde veicina domāt par tādiem jautājumiem, kā: cik lielā vecāku savstarpējās attiecības ietekmē spēju izveidot veselīgas partnerattiecības viņu bērniem pašiem pieaugot? Vai seksualitāte ir kaut kas determinēts vai tā mainās, pielāgojoties ārējiem stimuliem? Vai atkarība no cilvēkiem ir tikpat neveselīga kā atkarība no apreibinošām vielām?

/Foto: Jānis Deinats, “Fotocentrs”/

Lai arī izrādē kailums ir redzams daudz un bija skatītāji, kas jutās neērti un mulsa tā priekšā, man tas nešķita traucējoši, jo kailums netika parādīts vulgāri ar mērķi tikai piesaistītu uzmanību skatuvei, bet organiski iekļāvās izrādes kontekstā. Tomēr jāsaka, ka man traucēja nepārtrauktā smēķēšana uz skatuves. Saprotu, ka tas ir spilgts piemērs bohēmiskā dzīvesveida attēlošanai, tomēr šajā izrādē tas šķita pārspīlēti bieži.

Gribu pieminēt, ka, manuprāt, izcila skaņu celiņa izvēle – CocoRosie radīja noskaņu, ka patiešām atrodies Parīzē.