Anna Marta Nordmane par izrādi “Bīstamie sakari” (05.09.2019.)
Šī izrāde nenoliedzami bija lielākā bauda acīm, kāda pēdējos gadus teātrī redzēta! Citreiz, iespējams, šķiet, ka par scenogrāfiju un kostīmiem runā, ja neko labu nevar pateikt par scenāriju vai režiju, bet šoreiz varu apsolīt, ka tā nav. Šīs divas komponentes nudien ir pieminēšanas vērtas! Lielās zāles skatuve tika pilnīgi apdzīvota ar gaisīgām, monohromatiskām dekorācijām, kuras, lai arī piepildīja skatuvi no malas līdz malai un no grīdas līdz griestiem, nešķita smacējošas kā tas mēdz būt ar tik piesātinātu izvietojumu. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis palīdzēja uzburt Francijas šarmu absolūti neuzbāzīgā veidā, un viņa veikumu paspilgtināja Ilzes Vītoliņas kostīmi, kuri nudien bija mākslas darbi. No kleitām nespēju nodurt ne aci! Ienākot zāle, uzreiz bija sajūta, ka tieku transportēta citā pasaulē, un sajutu izrādes atmosfēru. Līdz ar to nenoliegšu, ka brīžiem, kad dialogs šķita ievilcies, atslēdzos un vienkārši gaidīju skaistumu uz skatuves. Visi kostīmi bija nudien skaisti, bet nevaru atsevišķi neizcelt interesanto risinājumu bezgalvainajiem vijolniekiem izrādes sākumā. Neko tādu nebiju redzējusi, un tas bija tik efektīgs skats un noteikti labākais un ticamākais izpildījums, kādu esmu redzējusi šādiem “spokiem”. Pēdējais, ko vēlos pieminēt šajā sadaļā, ir mūzika un horeogrāfija, kas papildināja viena otru un bija pietiekami skaistas, lai arī tās atsevišķi izceltu.
/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/
Un tas noved mani pie paša satura. Izrāde bija interesanta, intrigām un shēmām
bagāta, bet ne tik intensīva, lai šķistu nogurdinoša darba dienas vakarā.
Neierasta režisora redzējums bija atsvaidzinošs. Stāsts bija viegls un
izklaidējošs, taču uzrunāja aktuālas tēmas un ļāva padomāt, piemēram, gan par
cilvēka spēju ietekmēt, gan spēju būt ietekmētam, gan spēlēšanos ar citu jūtām
un tā visa sekām. Aktieru kokteilis bija brīnišķīgs un iznesa stāstu godam. Kā
vienmēr bauda ir redzēt I.Ķuzules-Skrastiņas un A.Skrastiņa sasplēli, kā arī
I.Segliņas sniegumu. Vienīgais negatīvais - izrāde šķita pusstundu par garu.
Pirmā cēliena beigās jau palika grūti nosēdēt, tādēļ arī uz brīdi pazudu tērpu
burvībā un palaidu garām dialogu, taču kā jau minēju stāsts bija viegli
izsekojams, tādēļ nešķita, ka palaidu ko garām. Šī izrāde, manuprāt, patiks
mākslas mīļiem un tiem skatītājiem, kuri vēlas ne komēdiju, taču arī neko
traumatiski smagu. Vilšanās šī pavisam noteikti nebija!
Kā vienmēr gan - šis ir tikai mans viedoklis, tādēļ ejiet, baudiet, vērtējiet!