Armands Kalniņš par Vecgada koncertuzvedumu „Sēd uz sliekšņa pasaciņa” (23.12.2018.)
Par Ziemassvētku/Vecgada/Jaungada izrādēm pierasts domāt, ka skanēs tradicionālas „sezonas svētku” dziesmas, vēl varbūt - atbilstoša dzeja, tādējādi visi būs saņēmuši „svētku noskaņu” uzmundrinājumu un varēs doties mājās svinēt. Izrādās, ka ierastajā var atrast ko būtisku, kas gan ir ar svētkiem saistīts, bet ir kas dziļāks nekā šauri saprasts šis „eglīšu” temats. Šāds Dailes teātra iestudējums (režisors – D.Petrenko) ir nozīmīgāks. Izrādes mērķauditorija visvairāk ir pieaugušie (nevajadzētu gan domāt, ka pusaudži/bērni neko no vecāku lietām nesaprot), taču jebkura vecuma skatītājs no tās var paņemt ko sev svarīgu: izjustas miega dziesmas, cilvēku attiecību izpēti (3 problēmsituācijas: „tev pie manis jānāk atpakaļ”, „ka nav vainojams neviens”, „neviens mūs nesapratīs”, taču būtībā un visos gadījumos par vienu un to pašu – empātiju, spēju/vēlmi saprast citus), humoru utt.
/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/
Teksts (J.Kļava) ir asprātīgs (būt dusmīgam, bet neteikt to, jo tā nepiedien; nespēja rast īsto pieeju otram cilvēkam, jo „problēmu jārisina pa savai saprašanai”; pārpūloties, sarūpēt cienastus, bet aizmirst par būtiskāko; garīgu nelabsajūtu mēģināt mainīt, vai nu uzstājot uz tradīcijām, kuras atrisinās visas problēmas, kā tēvu tēvi to darījuši, vai modīgiem garīgiem „trendiem”, uzstājot uz virspusīgu, bet formālu politkorektumu utt). Tā nu svētkos sanāk nevis atpūsties, būt ģimenei kopā (kā vecos laikos), bet eskalēt problēmas, jo nu ir riktīgais laiks, pietiekami, lai rāmi „latviski” izvillotos! Trāpīgi aktieru veikumi – Andžāns (!), Robežnieks, Vārpiņa, Skrastiņš, Ķuzule-Skrastiņa, vienlaikus raksturīgi tipāži un cilvēki ar savdabīgu individualitāti. Lieliska saspēle izdodas Initai Sondorei un Leldei Dreimanei mijiedarbē ar Robežnieka un Vārpiņas kolorītajiem vecākiem. Tā nu gandrīz šajā atsauksmē piemirsu par dziesmām, tās ir labi izvēlētas, svaigi izpildītas, dažos gadījumos oponē norisēm, citos – pastiprina tās.
Izrāde ir vairāk nekā svētku koncerts, jo rosina pārdomāt par to, kas ir/nav svarīgi. Kāds tam sakars ar svētkiem? Vistiešākais, jo svētkos ir gan laiks sastrīdēties, gan salabt (atkarībā no tā, ko vēlamies). Par izrādi vēl lasāms http://www.dailesteatris.lv/lv/izrades/vecgada-koncerts-1