Diāna Auziņa par Vecgada koncertuzvedumu “Sēd uz sliekšņa pasaciņa” (26.12.2018.)
Pirmajā brīdī, izlasot, ka koncerta formāts paredz šūpuļdziesmas, nodomāju, ka tas noteikti man nešķitīs saistošs. Ak, kā gan es maldījos! Nebiju uzmanīgi lasījusi, ka pēc vārda šūpuļdziesmas aprakstā minētas miera dziesmas un tas jau ir pavisam kas cits.
Jau ar pirmajiem Ģirta Ķestera vārdiem (viņš ir burvīgs stāstnieka lomā!) sajutu, ka pamazām patiešām tieku ieaijāta tādā relaksētā gaisotnē, baudot brīnišķīgo aktieru priekšnesumus un dziedātās dziesmas. Vienmēr esmu vairāk tiekusies apmeklēt tieši tos koncertus, kuros uzstājas dziedošie aktieri, nevis parastie dziedātāji, jo aktieri savu talantu nepazaudē arī tad, kad viņiem it kā šķietami nekas nav jāspēlē – ar žestiem, mīmiku, stāju atainojot plašu emociju spektru.
/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/
Izlasot programmiņā koncertuzveduma libretu, vēl nenojautu, ka tas tiks ietērpts sižetiski katram skatītājam tik atpazīstamos tipāžos pirmssvētku laikā. Kad gaisā virmo svētku brīnuma gaidas, kāds cenšas ievērot sentēvu tradīcijas, skrienot apkārt mājai, lai izzīlētu nākotni, vedot uz dzīvokli auglības simbolu, lai „pieburtu bērniņu”, dedzinot bluķi, lai ar to tiktu vaļā no visām iepriekšējā gada nebūšanām, spītējoties un niķojoties topošā bijušā laulātā priekšā, lai sajustos vajadzīgs, vai gatavojot galda servēšanai divpadsmit ēdienus, aizmirstot par būtiskāko – sirdssiltumu un kopā būšanas prieku! Un viss tiešām bija kā dzīvē – gan prieks, gan skaļi smiekli, gan aizkustinājuma asaras un neliels vilšanās un nesaprašanās rūgtumiņš. Katra aktiera sniegums šajā koncertuzvedumā bija cilvēcīgi tik pazīstamo emociju pārbagāts, ka ar neslēptu baudu jutu katram varonim līdzi, tādēļ nevaru izcelt kā īpaši nevienu – visi bija lieliski un apbrīnas vērti.
Muzikālais fons bija atbilstošs katrai situācijai un gada nogales satraukuma pilnajai noskaņai, lai gan neapšaubāmi, te man radās savas simpātijas un šoreiz tās pieder Skrastiņu pāra dziedātajai „Šūpuļdziesmai”, Vitas Vārpiņas un Arta Robežnieka duetā dziedātajai „Par klusumu”, Leldes Dreimanes vairāk pat enerģiski izdejotajai, nevis izdziedātajai „Sikspārņa Fledermauša šūpuļdziesmai” un Ginta Andžāna izjusti izpildītajai „Reiz Tu nāksi klusumā”.
Scenogrāfija palīdzēja noķert jau aizvadīto un vēl tuvojošos svētku svinīgo noskaņu, jo bija gan sniedziņš, gan egle, gan aktieru, sevišķi dāmu, skaistās kleitas.
Liels prieks, ka šajā Dailes teātra koncertuzvedumā neskanēja tradicionālās Ziemassvētku dziesmas un kas vēl aizraujošāk – ka viss tika pasniegts ar spēles elementiem, attaisnojot nosaukumā ietverto vārdu – koncertuzvedums. Bija savs laiks gan sarunām (rosinot ikvienu aizdomāties par to, kas ir svarīgākais paša dzīvē un vai tik kādā aktiera / aktieru uzvestajā mizanscēnā nesaskatīji sevi un savus tuviniekus, draugus, kolēģus), gan dziesmām. Nebija uzspiestas didaktikas, taču to brīnišķīgi atsevišķos teikumos varēja sajust tie, kas uz teātri nāca ar atvērtu sirdi. Sirsnīgs, estētiski un emocionāli ļoti vērtīgs koncertuzvedums gada nogalē!