Izrāde par komforta zonu ar teoriju ilūzijām
Aiga Bernsone par izrādi “Mūsējās” (01.11.2018.)
Komēdijas, manuprāt, ir viens no grūtākajiem žanriem, jo likt cilvēkam smieties nav viegli – humora izjūta ir viens no individuālākajiem emociju izpausmes veidiem, kuru veido mūsu katra ne tikai fizioloģiskā neironu darbība, bet arī pieredze un emocionālā intelektualitāte.
Šī bija viena laba komēdija, kurā varēja pasmieties pavisam vienkārši, cilvēcīgi un bez lielās jēgas, tajā pašā laikā nezaudējot pievienoto vērtību ar tādām dzīves tēmām kā draudzība, attiecības un mūsu katra paša ego.
Komēdija un smiekli. Izrāde ļauj atslēgties no ikdienas skrējiena un laiski ļauties dialogiem un sarunām, kurus izcili veido sarkastiski joki, tēmās ar stereotipiem un cauri visam viegla deva humora aktieru horeogrāfiskajā izpildījumā, kas ļoti dabīgi noved pie tēmas AKTIERIS.
/Foto: Daina Geidmane/
Šī noteikti ir viena no tām izrādēm, kurās tikpat būtisks kā stāsts un tā sižets ir arī aktieris un viņa mākslinieciskais izpildījums. Gados vēl jaunie aktieri Lauris Subatnieks, Aldis Siliņš un Gints Grāvelis ar apbrīnojamu pārliecību iejūtas senioru lomās, liekot noticēt gadu desmitos kopā veidotajai pieredzei, ar grūtībām vien ļaujot atpazīt, kas slēpjas aiz radītajiem tēliem.
Attiecības ir mūžsena lieta, kas ir neatņemama cilvēces sastāvdaļa. Katram no mums attiecības ir gluži citādas, un tā tas ir arī izrādes varoņiem. Ikvienam liekas, ka otra attiecības ir labākas, ikvienam ir savs viedoklis par otra attiecībām un ikvienam mazliet gribas no tām atpūsties. Tieši tāpat kā reālajā dzīvē. Vēl ticamāku šo sadaļu padara arī katru attiecību otra puse, kurā aiz miera, brīvības un skaistuma slēpjas arī nāvējošs klusums, vientulība un nesaskaņas. Šis liek aizdomāties par jebkuru attiecību divējādo dabu gluži kā monētu, kurai ir divas puses, un no tā aizbēgt nav iespējams.
Draugi un draudzība, kas laikam ir šīs izrādes centrālā un fona tēma vienlaicīgi, jo režisors ir meistarīgi panācis, ka draudzība caurvijas visu stāstu, bet tajā pašā laikā tā nekļūst apnicīga, ļaujot citiem stāsta aspektiem periodiski uzspīdēt. Kas ir draudzība un vai tiešām pastāv šie utopiskie draudzību ideāli, kurā varam savam draugam zvanīt nakts stundā ar liecību par slepkavību un šis draugs būs gatavs mesties kopā ar Tevi no klints? Vai tā tomēr ir utopija, kurā patiesībā mēs katrs nekad nespējam atkāpties no sava egoisma, kurā mēs katrs sev vienmēr būsim prioritāte?
Cilvēka dabā ir meklēt utopijas, sapņot par tām ikdienas ierastajā vidē un radīt ilūziju stāstus, kuri visiem mazliet liek apbrīnot Tevi. Tieši šāds ir arī izrādes varoņu draudzības modelis – viss liekas perfekti, teorijā katrs ir gatavs būt labākais draugs, bet praksē ne tikai dzīvē, bet arī šajā stāstā liktenis ar neparedzētiem pagriezieniem pārbauda katru indivīdu šajā draudzībā un šīs savienības patiesumu pašu par sevi.
Cik gan katrs mēs esam manipulējams, nestabils un egocentrisks, ļaujot liktenim mūs raustīt kā lelli un pašiem to pat nemanot.
Viegli par nedaudz smago.