Annasofija Tormane Thars par izrādi “Māte” (31.01.2020.)
Režisors Intars Rešetins ir iestudējis rakstnieka Zellera triloģijas noslēguma darbu “Māte“(iepriekšējie “Ak, tētīt…“ un “Dēls“), ko ir iespējams redzēt Kamerzālē. Citreiz, kad tiek iestudēti “sēriju“ darbi, tad ir liela varbūtība, ka kāds no tiem būs paklupiens, jo ir gandrīz vai neiespējams iestudēt vairākkārtēji ar tiem pašiem panākumiem.
/Foto: Mārcis Baltskars/
“Māte“ ir režisora triloģijas vājākais iestudējums, jo skatoties rodas sajūta, ka veidotājiem īsti vairs nav ko teikt (kā, piemēram, ir “Dēlā“, kur emocijas un pārdomas bija tik jūtamas un dziļas, ka atmiņas par iestudējumu vēl joprojām ir ļoti spilgtas). Tas nenozīmē, ka šī ir slikta izrāde. Ārējais noformējums - scenogrāfija, ir ļoti pievilcīga un veiksmīgi aizpilda Kamerzāles skatuvi. Divi bloki abās skatuves pusēs, siena fonā, kur paslēpušās arī durvis (šī detaļa ir kā no “Dēla“ ). Tās atverot, izrādes sākumā atskan fragmenti no “Dēla“, kas skaidri norāda, ka šis iestudējums ir stāsta turpinājums iepriekšējam. Mazo spēles laukumu aizpilda skaisti vīteņaugi, tie kalpo arī kā simbols - pagātnes atmiņas, kas nospiež Māti (Lilita Ozoliņa), ilgas, kuras gribas noraut un aizmest. Skaisto ārējo veidolu ir radījusi Māra Vaļikova. Arī tērpi brīnišķīgi izceļ katra varoņa personības šķautni (Jana Čivžele). Režisors ir izvēlējies sapludināt realitāti ar iedomām/fantāzijām/mātes iespējamu alcheimera slimības sākumu (?), izspēlējot katru ainu trīs versijās: īstenību, kas Mātei ir smacējoša, skaistās iedomas, kur dēls ir laimīgs, vēlas pavadīt laiku ar viņu, kā arī trešā vīzija, kur dēls ir iekļauts, bet emocijas ir ļoti negatīvas. Realitātes un iedomu savīšanās kopā ir labs paņēmiens, kas skatītājam liek domāt līdz, tomēr brīžiem kļūst apnicīgi vērot to pašu ainu atkārtoti. Varēja arī īsināt finālu, jo trīs variācijas tomēr neiedeva vajadzīgo punktiņu uz i. Manā skatījumā izrādes lielākais trumpis ir aktieris Kaspars Dumburs dēla Nikolā lomā. Ir acīmredzama izaugsme kopš sezonas sākuma (“Nepanesami ilgi apskāvieni”), un pašlaik šī ir aktiera veiksmīgākā un dziļākā loma. Dumburs fantastiski veiksmīgi pārslēdzas no maigā un sirdssiltā Nikolā uz izmisušu un agresīvu, kuru Mātes uzmanība smacē un neļauj dzīvot. Un man par izrādes svarīgāko punktu kļūst brīdis, kad Nikolā Mātei saka par žņaugšanu, jo citādi nav iespējams turpināt dzīvot, kā arī izrādes pirmajā pusē Nikolā ar viegli aizsmakušu un no sirds izmisušu balsi saka Mātei, ka viņa pārāk viņu iegrožo, kontrolē un neļauj beidzot izaugt, veidot savu dzīvi. Svarīgi vārdi: “Esmu kā Tava elpa, bez kuras tu nevari iztikt, tāpēc mani nevar palaist vaļā.”
Bez šaubām, Zellera darbi lielai daļai skatītāju vēl joprojām ir kā psihoterapijas seansi, kur beidzot var izdzīvot sava vai tuvinieku problēmas, dzirdēt to, par ko ikdienā nerunā. Arī “Māte“ liek pārdomāt, kā pārspīlēti nepieķerties sev ļoti tuviem cilvēkiem, atbalstīt viņus, bet ar savu mīlestību nesmacēt. Un pats svarīgākais - palaist vaļā. Pats iestudējums ir kā skaista dāvana no ārpuses, bet iekšā nekas diži skaists neslēpjas. Kā jau mūsu pašu dzīves 21.gadsimtā.