Milana Drugoveiko par izrādi “Equus”
Aci pret aci ar savām bailēm (sevi pašu)
Man gribas pārvilkt pār galvu ādu,izskrubināt no sirds dzīlēm visu sasāpējušo, uzlikt uz šķīvja. Un sacīt: “ņemiet!” Nezinu ,kā paskaidrot TO cilvēku saprotamā valodā, kad plaušās nepietiek gaisa, kad gribas bļaut un raudāt. Tas ir, kad visu laiku dzīvi esi redzējis melnbaltā krāsās, un pēkšņi tagad esi ieraudzījis to krāsainu. Kad skatījies savu mīļāko filmu n-tās reizes un tad tev iedod rokās grāmatu. Pilnīgā katarse.
Lauras Grozas-Ķiberes izrāde “Equus” ir baudāma ir visām maņām. Galvenokārt tāpēc, ka ir pacelta svarīga tēma. Kas notks, ja cilvēkam atņem tā dievināšanas objektu? Nepadomājiet nepareizi. Cilvēks jau vēsturiski ir izveidots tā, ka viņam kaut kam jātic, kas ir augstāks par viņu pašu. Un es tagad nerunāju par Dievu vien. Visam dzīvē jābūt savās vietās, visam jānotiek savā laikā. Cilvēkam jābūt jēgai. Jābūt idejai, ar ko viņš dzīvo, kuras dēļ viņš dara. Sauciet to kā gribat - dzīves jēga, ideoloģija, pasaules uzskats, bet varbūt Dievs. Tāpat kā mūsu katrs “skelets” skapī, kurš negrib ne par ko iet no turienes laukā, arī cilvēka jēga bieži tiek saistāma ar viņa tumšākiem dvēseles nostūriem. Divu stundu laikā man bija sajūtas, ka manā dvēselē urbina, mēģināt nokļūt tumšākajā stūrī un dabūt laukā to, ko es pati negribētu ieraudzīt sevī. Atzīšos, sajūtas nav no labākajām, īpaši, kad kādā brīdī ieraugi pats sevi. Pats sevi sev priekšā.
/Foto: Kaspars Kviesis/
Tā ir ļoti smaga, psiholoģiska, pilna ar personīgām sāpēm izrāde, kura pārsteidz ar savu gatavību runāt ar sabiedrību. Runāt par nepatīkamo. Runāt par mūsu katra tumšākajiem dvēseles stūriem un mūsu galvenām bailēm. Bet ja nu es kaut kad nostāšos tā vai cita tēla vietā? Baisi, traģiski un pārāk reāli,
Daiņa Grūbes un Laura Subatnieka skatienu izrādes beigās es neaizmirsīšu NEKAD. Es nezinu, kā var aizmigt pēc tādām nospēlētām lomām.
Priekškars aizveras. Palieku tikai es pati ar sevi un atpakaļceļš mājās. Draņķīga sajūta, vairāk par visu man tā nepatīk. Bet tā ir patiesa.Tagad ar to ir jādzīvo un to ir jāpārdzīvo.
Labākā izrāde ,kādu es jebkad esmu redzējusi. Paldies!