Diāna Auziņa par izrādi “Kaisles vilciens” (23.10.2018.)
Iepriekš zināma kā Tenesija Viljamsa luga “Ilgu tramvajs”, Regnāra Vaivara interpretācijā Dailes teātra Mazajā zālē mūs šajā sezonā priecē, pārtopot par “Kaisles vilcienu”. Jāatzīst – izlasot izrādes aprakstā, ka šo drāmu paredzēts izspēlēt jaunajām aktrisēm Anetei Krasovskai un Ievai Florencei – uz izrādi devos, nedaudz bažīga, jo uzskatīju, ka paredzētais aktieru kvartets ir ļoti drosmīga izvēle. Lai gan līdz galam tā arī neesmu spējusi noskatīties Nacionālā teātra iestudējumu ar Antru Liedskalniņu Blānšas lomā, vienmēr biju domājusi, ka gan Blānšas, gan Stellas lomas vajadzētu izspēlēt daudz pieredzējušākām aktrisēm, taču manām bažām, kā vēlāk izrādījās, īsti nebija pamata.
Jau iepriekš iepazīstot R.
Vaivara rokrakstu, nebija pārsteidzoša viņa vēlme interpretēt šo tik zināmo
iestudējumu pavisam citādi, ko, pirmkārt, norādīja jau radikāli pretnostatītais
izrādes nosaukums. Mokošais, melanholiķiem tik raksturīgais dvēseles stāvoklis –
ilgas – ir aizstāts ar bangojošo kaisli un vienkāršākais pārvietošanās līdzeklis
– tramvajs – nomainīts pret modernāko un daudz dinamiskāko – vilcienu.
/Foto: Daina Geidmane/
Zālē sēžot kārtējo reizi secināju, ka man aizvien simpātiskāka kļūst Anete Krasovska. Nav pirmā izrāde, kuru apmeklējot ar neslēptu sajūsmu nododos tieši šīs aktrises snieguma vērošanai. Jo viņa spēlē tik pārliecinoši un patiesi, ka skudriņas skrien pa muguru! Blānšas lomā A. Krasovska ir apbrīnojama, piedāvājot skatītājiem pašpietiekamu, garā ļoti stipras un apņēmīgas sievietes tēlu. Patiesībā Blānša apliecināja, ka viņu nespēj salauzt nekas – pat ar notecējušu skropstu tušu, pēc vannas slapjiem matiem, viņa ir sieviete, kas, pārdzīvojusi visas dzīves peripetijas, saglabā savu cēlumu, pašlepnumu un noteiktību – spert pirmo vai, ja nepieciešams, arī simtu pirmo soli savu sapņu piepildīšanā. Ļoti aizkustinoši šķita arī tas, ka, neskatoties ne uz ko, šī sieviete neļausies vājumam vai līdzcilvēku žēlumam. Otrs aktieris, kas mani patīkami pārsteidza – Kaspars Zāle Miča lomā, veidojot savu tēlu līdzīgu it kā sen zināmajam lādzīgajam kaimiņu puisim, kurš, lai arī izskatās aprobežots un inerts, tomēr domā ar savu galvu un neļaujas sastaptās Blānšas pavedināšanai.
Manuprāt, izrāde ir par jaunības sapņiem, ilgām, cerībām un pretstatā tiem – samierināšanos ar reālās dzīves mazumiņu, ko iespējams gūt, lai tikai neaplauztu sev spārnus, tiecoties lidot augstāk un tālāk par savu apvārsni, kā arī nežēlību un brutalitāti. Katrs no varoņiem cenšas atrast savu vietu dzīvē, kuru pats ir uzmodelējis un veidojis. Kā meistars katrs no četriem varoņiem pielāgo sev pieņemamas izdzīvošanas stratēģijas. Tā sanāk tāda kā cīņa par varu, jo nedrīkstam jau aizmirst, ka nedzīvojam pasaulē vieni un, tiklīdz nākas rēķināties ar kādu, kas ir burtiski ielauzies tavā dzīvē, tavās attiecībās (kā Blānša diezgan pompozi ieradās pie māsas Stellas un viņas vīra Stenlija), vienmēr būs jautājums – kurš kuru noliks pie vietas.
Ieva Florence Stellas lomā izrādes sākumā lieliski izspēlē no māsas un vīra ļoti atkarīgu būtni. Tikai izrādes gaitā viņa pamazām ļauj sev salūzt, lai atdzimtu ar jaunu sparu – kā līdzvērtīgu Blānšas partneri – temperamentīgu, gandrīz vai nevainojamu, spējīgu pacelt balsi, runāt pretī un aizstāvēt savu viedokli un uzskatus. I. Florence, atainojot savu neremdināmo kaisli pret vīru un pakļaujoties tai, apliecina sevi kā ļoti seksuālu un sievišķīgu sievieti.
Gints Grāvelis Stenlija lomā – brutāls mačo, kas iejuties savā tēlā ar diezgan lielu pašironiju. Viņš ir kā kaisles vilciena vadītājs, kas regulē satiksmi visu galveno varoņu starpā, jo pakļaujas savai iekārei pret sievu, pēcāk – jau pret sievas māsu. Iedzīts strupceļā – spiests samierināties ar ciemos atbraukušo sievas māsu, Stenlijs zobiem un nagiem cīnās, lai aizstāvētu to, kas ir viņam pats dārgākais – savu māju un laulības dzīvi. Tādā veidā aktieris atklājas kā ļoti cilvēcīgs, nevis prasts un tukšs varonis.
Scenogrāfija, uz pirmo brīdi radot vēsuma, pamestības, haosa un pat primitīvisma iespaidu, izskatījās lakoniska un pieticīga, vēlāk spilgti sasaucās ar varoņu attēloto fizisko pasauli, raksturojot viņu dzīvesveidu, neapvaldāmus instinktus un dziņas.