Kristīne Neļubina par izrādi “Nepanesami ilgi apskāvieni” (29.10.2019.)
Nepanesami jautājumi
“Es zinu, par ko bija izrāde!” sazvērnieciskā balsī sacīja mana pāriniece, kas bija labprātīgi un bez spaidiem atnākusi man līdzi uz izrādi Nepanesami ilgi apskāvieni. “Nu, nu?” es jautāju tikpat sazvērnieciski, kamēr lēnu gaitu caur nu jau tukšajām skatītāju rindām virzījāmies kopā ar pūli uz izeju. “Tie ir trīsdesmitgadnieka dzīves jēgas meklējumi,” viņa uzvaroši atbildēja, tiesa, pavisam klusi, lai neradītu trauksmi gājējos, kas vēl nebija paši īsti atraduši no klusēšanas. Daži atskatījās.
-
Atgriežamies pie izrādes sākuma. Mazajā zālē skatītājs sastopas ar aukstu gaismu, baseinu, kas pildīts ar bumbiņām, un vienkāršu, bet vizuāli aprakstošu projekciju. Kamēr Čarlijs (Artūrs Skrastiņš) tumsiņā pa skatuvi meklē zilo punktu, pieķeru sevi pie domas, ka iekāpt šādā baseinā varētu būt visai jauki. Un vēl - kāpēc katrs otrais teātra apmeklētājs atkal ir slims un kāpēc aktīvākie kāsieni atskan tieši tad, kad nodziest gaisma. Un vēl – es jau nu laikam pēc katra skatītāja kāsiena, iemestu viņam ar kādu no tām zilajām bumbām.
/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/
Lugā ir viņi un viņas, visi vienlaikus trešajā un pirmajā personā. Un vēl izrādē figurē Tavs iztēles auglis, kuru rada aktieri – še sniegs, te delfīns, tur telefons. Pie formas ir jāpierod. Trāpīgi, šķiet, būtu teikt, ka tie ir četri monologi trešajā un pirmajā personā, kas šad tad savijas un atvijas, un atkal savijas (apskāvienā).
Šie četri apmaldījušies un apbružājušies cilvēki meklē atbildes uz dažādiem visai pareiziem, bet ne līdz galam saprotamiem jautājumiem – kas mēs esam, kur mēs esam, kāpēc mēs esam un kā galu galā zināt, vai mēs vispār esam. Lai tiktu ar to skaidrībā, kādam galvā ierunājas mūžība, citam visums, kādam pa iekšām dzīvojas delfīns, ārsts un viņš pats.
Lasot vairāk par Ivana Viripajeva (lugas autors) daiļradi, noprotams, ka autors mērķtiecīgi caur problemātiskiem tēliem risina dažādas sociālās jomas problēmas, piemēram, cilvēka brīvības robežas, cilvēka attiecības ar reliģiju, apspēlē piepildījuma nozīmi, eksistenciālus jautājumus. Viripajevs spēlējas ar tradicionālām tēmām un tajā pat laikā tās pasniedz laikmetīgā iepakojumā.
Nepanesami ilgi apskāvieni nav izņēmums – iepriekš minētās tēmas tur parādās, taču eksistenciālas dabas jautājumi šķietami ir šīs izrādes epicentrs. Atgriezīsimies pie sākuma, par tiem trīdesmitgadniekiem. Arī man tēma šķietami asociējas ar šo vecuma lūzumpunktu, taču tas nav viennozīmīgi. Esmu pārliecināta, ka katrs izrādē saskatīs sev svarīgāko un personīgi aktuālāko tematu, jo apspriesto tēmu klāsts ir gana plašs un interpretējams.