Dana Zālīte par izrādi “Dēls”
Režisora Intara Rešetina Kamerzālē iestudētajam “Dēlam”, šķiet, ir izpildīti visi priekšnoteikumi labai izrādei – pieaicināts spēcīgs aktieru ansamblis (Ģirts Ķesteris, Vita Vārpiņa, Inita Sondore, Juris Bartkevičš), piesaistīti jaunie talanti (Toms Veličko un Rūdolfs Sprukulis dēla lomā), spēcīgs dramatiskais materiāls, veiksmīgs skatuves iekārtojums utt.
Floriana Zellera lugas Intars Rešetins iestudējis jau iepriekš ( “Ja tevis vairs nebūtu” Dailes teātrī un “Ak, tētīt…” Latvijas Nacionālajā teātrī). Liekas, ka Rešetins Zellera darbos ir atradis īpašu, sev tuvu kodu, kas ļauj izrādes padarīt skatītājiem īpaši tuvas un cilvēcīgi saprotamas.
Izrāde “Dēls” tiek pieteikta kā ģimenes drāma un sižetiski tajā nav nekā neparasta. Ģirta Ķestera atveidotajam tēvam ir jauna ģimene, tomēr dēls Nikolā no pirmās laulības nespēj ar to samierināties. Diezgan tipisks scenārijs mūsdienu pasaulei.
Izrādes kodols meklējams tajā, ka tā ir skatītājiem emocionāli tuva. Katrs, pat ja nav piedzīvojis līdzīgu situāciju, spēj identificēties ar varoņiem. Visi ir vainīgi pie visa, un neviens nav vainīgs ne pie kā, tā varētu raksturot to, kas ir noticis un par ko ir šī izrāde.
/Foto: Mārcis Baltskars/
“Dēlā” nav lielu vai mazu lomu. Ģirts Ķesteris tēva lomā ir pārsteidzoši patiess, viņš nav nedz ļaunais, nedz labais tēls. Neskatoties uz to, ka izveidota jauna ģimene, viņš ļoti mīl savu dēlu un vēl viņam labāko. Vita Vārpiņa mātes Annas lomā ir spēcīga, aktrisei piestāv stipras un spējīgas sievietes tēls. Initas Sondores Sofija ir skaista, jauna sieviete, kura iemīlējusies tobrīd precētajā tēvā Pjērā. Tomēr neskatoties uz to, ka šķietami izjaukusi ģimeni, viņa ir gaišs tēls. Arī viņa Nikolā intereses uzstāda ļoti augstu un dara visu, lai viņam būtu labāk. Nikolā lomas atveidotājs jaunais talants Rūdolfs Sprukulis (otrajā sastāvā Toms Veličko) tika atlasīts publiskā konkursā un, iespējams, ir šīs izrādes lielākais ieguvums. Puiša tēlojums brīžiem ir tik neticami izjusts, ka grūti noticēt viņa iesācēja statusam. Tas, ka Sprukulis pirms tam nav redzēts uz skatuves, ir pozitīvi, jo nav novērojama iepriekšējo lomu bagāža, kāda ir citiem aktieriem.
Telpas iekārtojums ir askētisks, tāpat kā tērpi. Šajā iestudējumā tas ir ļoti organiski, jo formai ir jāpaliek mazsvarīgākai par saturu.
Fināls nav viennozīmīgs, ļaujot pašiem skatītājiem pieņemt savam redzējumam atbilstošāko risinājumu.
Izrāde ir jāredz, jo tā skaudri un nemanāmi ierauj skatītāju savā varā, liekot pārdomāt to, kāda ir dzīve un, ka tajā iespējami dažādi scenāriji. Ne vienmēr labi nodomi noved pie laba rezultāta.
Ar nepacietību gaidu nākamo Intara Rešetina iestudēto Floriana Zellera darbu “Māte”, kas būs vērojams Dailes teātrī šajā sezonā. Režisors ir atradis materiālu un tēmu, kas ir tik ļoti nepieciešama pašreizējam latviešu teātrim un skatītājiem.