Diāna Auziņa par izrādi “Bīstamie sakari” (30.05.2019.)
Esmu no tām skatītājām, kas uz šo izrādi devās, vēl spilgti atceroties 1999.gadā tapušo Rodžera Kembla seksīgo filmu “Bīstamās spēles” ar Sāru Mišelu Gelāru, Raienu Filipu un Rīzu Viterspūnu galvenajās lomās.
Mārtiņa Vilkārša piedāvātā izrādes scenogrāfija – ar atsevišķi nodalītiem, dažādos augstuma līmeņos izvietotiem podestiem, radīja asociācijas ar vientuļām saliņām, kurās ik pa laikam norit aktīva, samaitāta un vienlaikus tik izsmalcināta dzīve. Un pāri visam kā smalkas mežģīnes, radot dūmakainu, nedaudz miglainu un noslēpumainu iespaidu, pārklāts audums. Šādi iekārtota māja no vienas puses simbolizē saimnieku pamestu ēku, kā arī senos laikus, jo viss ir pieklusināts kā melnbaltajā kino. Precīzāk – pelēcīgi bālais kino. Taču īsti jau mēbeles nav redzamas, tikai to kontūras jeb apveidi ļauj šo to nojaust. Un tad atskan sievietes balss, kas ziņo, ka “šī ir tumsa, kurā man jādzīvo…” Savā ziņā tā arī ir dvēseles tumsa, lai gan viss apkārt ir gaišos toņos. Arī aktieru grims un veclaicīgie, stilizētie tērpi rada sajūtu, ka šoreiz esmu ieradusies kādā Šekspīra laika teātrī.
Izrādes programmiņa, kurā uz vāka redzami galvenie lomu tēlotāji – smaidīgi un gaiši cilvēki, un turpat līdzās – uguns vai zemisku kaislību plosītām, pārvērstām grimasēm – pamazām sagatavo skatītājus tam, kas gaidāms uz Lielās zāles skatuves.
/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/
Izrādes mūzika ļoti ievelk. Taču ieskatoties ciešāk, pārņem sajūta, ka vērojam kādu šausmu filmu, jo muzikantu grupa līdzīga manekeniem – viņiem nevienam nav galvas. Piesaistīja sižetiskie paņēmieni ar svarīgāko norišu atkārtojumiem palēninātās kustībās gluži kā filmās, kad gribas kādu īpašu kadru apturēt un noskatīties vēlreiz.
Izrādes sākumā attēlotā kāršu spēle starp marķīzi de Merteiju (aktrise Rēzija Kalniņa) un de Volanža kundzi (aktrise Indra Briķe) itin zīmīgi aicina skatītājus pret šo iestudējumu attiekties viegli. Varbūt pat nenopietni. Jo visur valda izsmalcinātas spēles ar citu cilvēku likteņiem – izpostītu dzīvju drupas, lepnums, aizspriedumi, godkāre, izaicinājumi, atriebība, kaisle, intrigas, meli, spēks un vājums. Ar neslēptu aizrautību sekoju līdzi eleganti spraigajai marķīzes saspēlei ar vikontu de Valmonu (aktieris Artūrs Skrastiņš). Marķīzei vajag kādu, ko izmantot savu mērķu sasniegšanai, savukārt vikontam patīk spēlēties ar citiem, tikai abi galvenie varoņi neapjauš, kāds spēks ir mīlestībai un ka viņi abi jau ir tās vergi un šīs spēles var izrādīties viņu mīlestības strupceļš…
Laikam tāpēc manā sirdī tik dziļi rezonēja teikums, kuru izteica de Rozmonda kundze (aktrise Lilita Ozoliņa) – “Tie, kuri visvairāk pelnījuši mīlestību, visvairāk no tās cieš”, jo, manuprāt, tas atklāja šīs izrādes patieso esenci.
Atmiņā iespiedusies aktrise Ieva Segliņa Sesilas de Volanžas lomā – tik trausla un bērnišķīgi naiva, ka, vērojot viņu uz skatuves, smaids nepazuda no manas sejas. Un aktieris Mārtiņš Upenieks (Ševaljē Dansenī lomā) – apburošs un valdzinošs gan kā ļoti izskatīgs jauns vīrietis, gan niansēti smalkām un jaunām viņa tēla rakstura šķautnēm.
Dueļa aina ar gaismas efektiem bija iespaidīga.
Patiesībā izrāde ir ar tik mierīgu un melanholiski plūstošu noskaņu, ka to pat negribas kaut kā īpaši aprakstīt. Šādus iestudējumus ir jābauda katram personīgi, iegrimstot radošās komandas uzburtajā pasaulē bez liekas analīzes. Man kā skatītājai tas bija mākslas baudījums, jo uzrunāja tieši pēcgarša, kura radās pēc izrādes noskatīšanās. Izjutu to kā nedaudz attālinātu iespēju vienkārši pavērot augstākās sabiedrības liekulības pilnās spēles ar savu līdzcilvēku likteņiem vizuāli ļoti baudāmā iestudējumā ar lieliskiem aktieriem.