Armands Kalniņš par izrādi „Bīstamie sakari” (režisors – Jans Villems van den Boss, 25.05.2019.)
Luga jau reiz tika iestudēta Dailes teātrī (1996), šo Kārļa Auškāpa iestudējumu uzskatu par vienu no nozīmīgākajiem režisora darbiem, tas bija ļoti ass, pat nežēlīgs (tajā lieliska bija Jura Žagara loma). Ja reiz skatīta kāda laba izrāde, lugas atkārtots iestudējums parasti neizraisa īpašu interesi. Tomēr šoreiz būtiski šķita, ka to veicis Jans Villems van den Boss, kura izrādes vienmēr ir savdabīgas, kā izrādījās - arī šoreiz.
/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/
Radīta it kā rāma izrāde, pievēršoties „franču kaislībām”, kas tiek izspēlētas „vienā angļu mierā” (citējot līdzskatītāju). Tas slēpj būtisku pārdzīvojumus vidē, kurā atklātība un īstums tiek uzskatīti par zaudētājiem raksturīgu izpausmi (aktuāli, vai ne?). Nedrīkst taču atklāt, ka kaut kas patiešām sāp, par kaut ko pārdzīvo. Pārliecina stils – nedaudz nobružāts, it kā balts (bet apputējis) un izsmalcināts skaistums, uzvelkoša mūzika, svarīgu norišu atkārtojumi (kustības), gaismas. It kā viss ir smuki, bet kas aiz tā slēpjas…
Rūpīgs aktieru ansambļa darbs. Citā Dailes teātra izrādē („Kalpones”) tik „nejaukās” aktrises (Ieva Segliņa un Ilze Ķuzule – Skrastiņa) šajā izrādē ir pievilcīgas, izveidoti skaidri raksturi. Tāpat kā citās izrādēs, arī šajā Mārtiņš Upenieks ir atšķirīgs, šoreiz – ļoti jauns un nepieredzējis, bet jau „samaitāts”. Protams, šī izrāde ir divu galveno līdzīgo pretņu – Rēzijas Kalniņas Marķīze un Artūra Skrastiņa Vikonts - sadursme, kurā neviens nav uzvarētājs, bet lielākais zaudētājs kaut nedaudz ir pārāks, jo uzdrošinās neuzvarēt. Tādas nu ir šīs bezjēdzīgās dzīves – var būt visai skumjie secinājumi. Žēl.