Armands Kalniņš par izrādi “Lauva ziemā” (01.12.2018.)
Analizējot šo iestudējumu, nevar nedomāt par leģendāro Drāmas (Nacionālā) teātra iestudējumu, kas daudzējādā ziņā bija novatorisks (Aktieru zāle, cilvēku nesamierināmās mīlestības/naida attiecības, spēcīgi raksturi tuvplānā), un filmu (Pīters O’Tūls un Ketrina Hepberna!), kura gan šķita pārāk tradicionāla. Sižetā ir daudz kas pievilcīgs („karaļi arī ir cilvēki”, vēstures norises, vīrieša/sievietes attiecību samezglojumi, nu gluži kā U2 dziedātais: „I can’t live With or without you…”).
Labi, ka izrāde ir sabalansēta drāmas (sarežģītās attiecības, pretrunīgie, mainīgie tēli) un komēdijas (situācijas, raksturi) nianšu ziņā. Aktieru spēle šķita interesanta – laba vai korekta, radīti lieli/mazi, bet pamanāmi tēli. Mani visvairāk piesaistīja „lauvu” dēli (Lauris Dzelzītis, Arturs Skrastiņš, Toms Treinis), kuriem šajā inscenējumā ir daudz lielāka nozīme. It īpaši -Treiņa Džons, kurš nav pamuļķis, viņa vecāku un brāļu ietekme (dominēšana un konflikti) neļauj viņam nobriest, jo visi viņa centieni tiek izsmieti/nenovērtēti, līdz ar to nav ticība sev (radīts iespaidīgs tēls). Interesanta ir Anete Krasovska,- nebūt ne „bāla cietēja”. Jura Žagara tēlotā karaļa Henrija II atziņa, ka labāk būtu strādājis/karojis (nevis iekārojis sievietes) vienlaikus ir komiska un izmisīga, jo „nav labi”. Tas gan netraucē kopā ar nodevīgo Elenoru (Rēzija Kalniņa) doties kopā jaunās gaitās. Dzīvošana turpinās.
/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/
Ja salīdzina ar sportu, šķiet, ka izrādes treniņi/mēģinājumi bijuši daudz un spēkus prasoši, norisēm vēl dažviet pietrūkst vieglums, ko nākamajās spēlēs/izrādēs var iegūt (varbūt īsinot?).
Kā režisora Morfova iestudējumu klišeju gan jāvērtē „obligāto” dziesmu noslēgumā.
Spriežot pēc skatītāju atsaucības/aplausiem, izrāde varētu būt populāra, jādomā, ka katrs vērotājs var rast ko vajadzīgu.