Armands Kalniņš par izrādi „Nepanesami ilgi apskāvieni” (18.09.2019.)
Ivana Viripajeva lugas ir interesantas, dažas ir ļoti šerpas (piem., „Jūlijs” vai „Piedzērušies”), citas – norišu ziņā (ne ideju) maigākas (piem., „Valentīna diena”, „Deli deja” vai „Ilūzijas”), relatīvi daudz iestudētas Latvijā. Tātad autors pamatoti piesaista. Savukārt, par režisora Rolanda Atkočūna iestudējumiem līdz šim tik atzinīgu vērtējumu godprātīgi man nav nācies izteikt, lai gan ir bijuši labi iestudējumi, bet arī nesekmīgas izrādes (kā „Trīne” Dailes teātrī). Vairāki aktieri uzsvēruši, ka patīk strādāt viņa iestudējumos, tātad ir kaut kas vērtīgs/vajadzīgs viņa darba metodikā. Mēdz būt tā, ka skatītājs ar kādu režisoru labi saprotas (dažkārt ir pat tā, ka gandrīz vienalga, ko režisors iestudē, viss šķiet ievērības cienīgi, mani pirmo reizi šādi ietekmēja Oļģerts Kroders), bet kādu citu iestudētāju nepieņem (nesakrīt idejas/stils utml), saprašanās meklējama ilgākā laika posmā. Šoreiz iestudējums patiesi priecēja, jo skartas būtiskas un aktuālas problēmas aizraujošā formā.
/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/
Ja grib iestudējumu īsi interpretēt, tad šis stāsts ir par cilvēkiem, kuri nezina, ko darīt ar savu dzīvi. Ir it kā labi/apmierinoši, bet urda kas tāds, kas liek sevi iznīcināt vai meklēt aizmiršanos kādā viegli pieejamā aizrautībā – apreibināšanās vēlmē, vegānismā, konfliktos utt, lai tik nevajadzētu mēģināt nonākt pie savas esamības būtības apzināšanās (tādos gadījumos neder tradicionālais un kopumā pareizais uzskats, ka dzīves jēga ir dzīvošana, protams, svarīgi ir tas, kā dzīvo). Ja cerētais izgāžas, tad risinājums var tikt meklēts pašnāvībā vai kādā citā pašdestrukcijā. Luga piesaista ar savdabīgu risinājumu – svarīgi aiziet no nepievilcīgās vides, lai sastaptos „gara pasaulē” („kosmosā”), ko, protams, var īstenot ne tik radikāli kā šajā sižetā. Teksts ir asprātīgs, vietumis cinisks (tā pielāgojas videi, bet uzskatāmi parāda tās strupceļus). Var šo izrādi tās formas ziņā dēvēt par „attīstītas civilizācijas stāstiem” (ne latviešu vai amerikāņu, bet, ja gribam sašaurināt šo raksturojumu, tad varbūt – rietumnieku, Austrumeiropas emigrantu vai eiroamerikāņu stāsti?). Krievu lamuvārdi, kas citreiz kaitinātu kā pārāk viegls izteikšanās risinājums, šoreiz ir trāpīgi (ne jau trūcīgas „angļu/amerikāņu valodas” iespējas šoreiz vajadzētu izmantot), jo šiem cilvēkiem tā ir gan dabiska valoda, gan vispārinoši raksturo nemieru ar savu dzīvi un vidi. Asprātīgi tiek izmantotas dziesmas (2.cēliena sākums!). Aktieriem piedāvātas tādas lomas, kas atšķiras no iepriekš spēlētām, kas rāda citas talanta šķautnes. Savukārt, klātneesošās latvietes Daces tēls ir īpaši burvīgs. Kāds tehnisks negludums gan bija 1.cēliena noslēgumā, kā šķita.
Pirms dažām izrādēm teātri brīdina par to, kas tajos var aizskart (piem., ka tiek izmantota necenzēta leksika), šoreiz vajadzētu brīdināt, ka stāsts par nopietniem, traģiskiem jautājumiem (kaut - vieglā formā), kas var uzjundīt pārdomas par to, ko negribētos pārdomāt, kaut tas būtu vērtīgi.
Labs sezonas sākums, vairāki citi Dailes teātra mazo zāļu jauniestudējumu plāni ļoti intriģē.
Plašāka informācija par iestudējumu: https://www.dailesteatris.lv/lv/izrades/2019-2020/nepanesami-ilgi-apskavieni