Armands Kalniņš par izrādi “Ar labu nakti, māt” (15.11.2018.)

Skarba, nežēlīga izrāde, kā jau režisoram Rolandam Atkočūnam tas ir raksturīgi. Skatoties šīs lugas iestudējumu Nacionālajā teātrī 1990.gadā, norises nešķita tik baisas. Šajā iestudējumā nav nekā tāda, kas varētu mīkstināt attiecību konsekvento tiešumu (ja neskaita lieko, „raudinošo” dziesmu noslēgumā, kas atkārto to, ko aktrises jau niansētāk izspēlējušas). Ko darīt, ja dzīvots „garām”, ja nav saskaņas starp tuvākajiem radiniekiem, kas atkārtojas atkal un vēlreiz, nu jau citās paaudzēs? Nekādas „receptes” šai ziņā nav iespējamas, tad nu katram būtu jārod savs risinājums, kas mēdz būt tik grūti un darbietilpīgi (daudzi mēdz padoties neveiksmēm, sūrojoties, ka viņus nesaprot vai cits nesper pirmo soli tuvināšanās virzienā).

/Foto: Artūrs Pavlovs/

Par spīti daudzām kaitēm Indras Briķes Džesija ir ļoti stiprs cilvēks, kas uzdrošinās pieņemt lēmumu, kuru konsekventi īsteno. Olgas Dreģes tēlotā māte ir vājāka (negaidīts tēls, jo parasti aktrise ir tēlojusi spēcīgas sievietes), izolējusies paviršākos kontaktos ar citiem, neveiksmīgu lēmumu nogurdināta, tādejādi palaiž garām iespējamo savas dzīves jēgu – tuvākas attiecības ar meitu. „Varēja būt, bet nebij’ ”. Vai ir kāda cerība? Tēliem - nē, skatītājiem – jā.

Plašāka informācija par iestudējumu: http://www.dailesteatris.lv/lv/izrades/ar-labu-nakti-mat