Eldars Salvis Rozentāls par izrādi “Balta vārna melnā krāsā” (11.12.2018.)
Starp humoru un sarkasmu, tāpat kā starp gaumi un bezstilu ir ļoti smalka un plāna robeža. Un cilvēkam ir jābūt ļoti augstā līmenī, lai publiski noietu pa šo smalko līniju virs bezdibeņa – neiekrītot vienā vai otrā grāvī. Tieši tikpat smalka līnija ir starp nacionālo bēgļu jautājumu, klasiski tradicionālo latviešu uztveri un tradīcijām, un to, kā tas iet kopā. Informācija, protams, ir pieejama, bet reālu izpratni un sajūtas laikam ir ļoti grūti atrast un atainot.
/Foto: Gunārs Janaitis/
Ir milzīgs prieks, ka Intars Rešetins ir uzņēmies veikt režisora pienākumus par šo smago tēmu konkrētajā darbā un jāteic, ka negaidīti – līdz pat gandrīz pašam izrādes finālam - iztur smalko līniju interesantā sniegumā. Pārsteidzoši izrādes kāpinājumi, kas neizceļ nevienu konkrēti, bet visu laiku liek skatītājam šaubīties un domāt par to, kas notiek, efektīvas mizanscēnu maiņas un tāds nosacīts robežu pārkāpums, bīdot sienas – tieši un netieši gan scenogrāfiski, gan katra aktiera tēlojumā. Klasiskas latviešu lauku ģimenes steriotips, ar alkoholisko dzērienu lietošanu un tenku pārņemtiem kaimiņiem – viss tiek virzīts uz intriģējošo (un tik spēcīgi, ka pat kostīmu mākslinieces Agneses Kauperes darbs palika otrajā plānā ). Līdz pat Laura Subatnieka un Daiņa Grūbes “konfliktmomentam” – es izrādei saku: “Bravo!” Kāpēc režisors izvēlējās vēl pēc tam divas ainas, kas neizsaka neko un neatrisina neko – nevaru pateikt – tas, manuprāt, izrādes kvalitātes latiņu uz brīdi “nolaida” ļoti zemu. Taču es uztvēru izrādi līdz konflikta brīdim un iesaku to noskatīties jebkuram – divas stundas paiet nemanot.
Īsti līdz galam man neuzrunāja un nepārliecināja Daiņa Grūbes tēls, taču atzīstami izcila kā vienmēr bija Sarmīte Rubule un liela atzinība par tēlu Laurim Subatniekam.
Kopumā spēcīga, laba un interesanta izrāde, kas atver skatītāja domāšanu daudz plašākā un dziļākā aspektā. Noteikti izrādi noskatīšos atkārtoti.