Armands Kalniņš par izrādi „Alvas sieviete” (03.02.2019.)
Iespaidus par izrādi var raksturot īsi – aizkustināja. Ja plašāk,- laba/īsta melodrāma, bet ne tradicionāla. Ja dziļāk – stāsts par problēmām, kuras radām, mēģinot izlabot citus – tos, kuri dzīvo „nepareizi” (kā Ginta Andžāna „pasteļtoņos” tēlotais Džeiks). Manuprāt, labi veidota luga, kurā daudz kas atklājas pakāpeniski un nebanāli, kaut norises ir nojaušamas. Arī melodrāmām piemītošas liktenīgas sakritības iestudējumā parādās gaumīgi, neuzbāzīgi.
/Foto: Artūrs Pavlovs/
Lilitas Ozoliņas Alise ir meistardarbs, daudzveidīgs tēls, stiprs nežēlīgajā situācijā, klusi vai cieti tad, kad tas ir vajadzīgs, tik daudz smalku nianšu. Arī Pētera Liepiņa Henks nav vienkāršots raksturs, tikai viņa vienkāršā taisnība nav īstā, turklāt agresija, kas vērsta pret sevi, smagāk skar citus. Kolorīta ir Ilzes Vazdikas Darla. Interesantu tēlu izveidojusi Lelde Dreimane: Semija, kas nedzīvo savu dzīvi, bet „sabiedrības uzskatu trendiem” atbilstošu, pretēju nekā viņas brāļa izvēle, vēlme palīdzēt, kas mēdz būt neatbilstoša un nevajadzīga, bet, lai cik komiski tas nebūtu, viņu ir žēl.
Vissarežģītākā loma ir Ērikai Eglijai, faktiski tikai dažas dramatiskas izpausmes. Taču uzdotais jautājums – kāpēc dzīvot šādā situācijā - ir principiāli svarīgs.
Pārāk bieži izrādē lieto teicienu OK, tā latviskojums iederētos dabiskāk.
Daudzi līdzskatītāji atklātāk vai klusāk šņukstēja. Varēja taču būt citādi? Varbūt citreiz būs? Aplausi bija ilgāki nekā ierasts.