Eldars Salvis Rozentāls par izrādi “Smilšu cilvēciņi” (03.03.2019.)

Sākotnējais izrādes formāts – viens cēliens, stunda un trīsdesmit minūtes – rada jautājumu – ko gan var parādīt tik mazā laika sprīdī? Pēc izrādes ir vēl vairāk jautājumu…

Var parādīt un var parādīt visu…

Izrāde ar askētisku, mazliet biedējošu Mārtiņa Vilkārša scenogrāfiju, kas Kamerzālē rada mazliet  ieslodzītu iekšēju un ārēju sajūtu, minimāli rekvizīti, kas pilda tikai sekundāru funkciju un izsmejoši, pirmā momentā pat nesaprotami, Valentīnas Začiņajevas kostīmi. 4 sieviešu tēlojums, kas iesākumā ir neloģisks, saraustīts un nesaprotams gan pēc formas, gan satura, gan vietas un mērķu funkcionālās izpratnes… Un tikai izrādes laikam ejot – katra detaļa, katrs vārds un saspēle iegūst un izsaka savu patieso jēgu, atstājot nepabeigtu intrigu it visā. Katra no aktrisēm ir izcila un atstrādāta, katras tēls ir tik dažāds un savdabīgs, nav galvenās varones un visu izrādi lomu spēle mainās – katrai savi “putni galvā” un vienīgais jautājums: “Tie ir gājputni vai plēsēji?” Vēl trakāk, ja būrītis galvā vispār ir tukšs…

/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/

Mihails Gruzdovs ir lieliski atstrādājis visu, lai mēs katrs aizdomātos par saviem iekšējiem un ārējiem meliem, savām cīņām un atrunām, savām nepieredzētajām vēlmēm, par to, cik vareni un vai tiešām vareni mēs esam katrs. Katrs, vai tomēr tikai kopā ir īstas uzvaras? Vai spējam viens otru ietekmēt un kas tad īsti ir “ES”, vai pasaule ir vienota veselumā vai tomēr mums visiem nav nekā kopīga?

Karsts ūdens izšķīdina cukuru, bet sacietē olu…

Kas zirneklim ir absolūta kārtība, tas mušai – pilnīgs haoss…

Paldies režisoram, aktieriem un  kolektīvam – lielisks darbs, kas tiešam ir jāredz!!!!