Diāna Auziņa par izrādi “Klusā daba ar resno puisēnu” (07.03.2019.)

Izrādes nosaukumā vārdi “klusā daba” tēlaini apzīmē, ka galvenais varonis Pompīlijs (aktieris Artis Robežnieks) ir personāžs bez savas gribas un ietekmes, aprūpējams kā piemājas dārza stādiņš. Un viņu no visas sirds arī apčubina patiešām lielisks tantīšu trio (viņa mātes māsas) – Vanda (aktrise Olga Dreģe), Česonija (aktrise Akvelīna Līvmane) un Mirela (aktrise Lidija Pupure), gandrīz vai aprokot savās mīlestības rūpēs. Dāmas ir teicami saspēlējušās un māk būt gan groteski komiskas, gan dramatiski nopietnas. Ar sevišķu sajūsmu klausījos visu trīs aktrišu asās polemikas un greizsirdības pilnos strīdiņus par jaunības dienu pielūdzējiem.

Nevaru nepieminēt, ka režisors Mihails Gruzdovs piemeklējis burvīgus aktierus savam iestudējumam.  

/Foto: Jānis Deinats, “Fotocentrs”/

Sākumā, skatoties kolorīto dāmu (tantīšu) darbošanos uz skatuves, likās, ka esmu nokļuvusi komēdijā, jo visu laiku bija jāsmejas. Kad jau seja sāka sāpēt no lielās smiešanās, izrāde mani tik dziļi ievilka sevī, ka iedziļinājos un sapratu – tā patiesībā ir traģikomēdija, jo smiekli drīzāk sarkastiski. Jā, ir daudz smieklīgu izteicienu un izdarību izrādē, bet tikpat daudz traģiskā, un tas arī veido cēloni visam tam, kas iepriekš šķitis smieklīgs.

Izrāde aplūko to, kādu postu var nodarīt cilvēkam pārmēru liela / stipra mīlestība. Un arī par tik izteikto ikviena vajadzību – par vēlmi kādu mīlēt un būt mīlētam. Aklā mīlestība pieaugušajam krustdēlam Pompīlijam jeb Pompucītim, kā viņu mīļi dēvēja tantes (aktieris Artis Robežnieks), parāda, kā tā spēj ietekmēt visu dzīvi. Visbiežāk notiek tā, ka mēs, tikai savu vislabāko nodomu vadīti, vēlamies saviem tuvākajiem nodrošināt laimi, neiedomājoties, ka katram ir sava laimes izpratne. Nevajadzētu aizmirst, ka katram no mums ir sava personiskā telpa, sava izpratne un pieredzes bagāža, kas signalizē par to, kas ir labi vai slikti, kas pieņemami vai nē un nevienam – ne radiniekam, ne draugam nav tiesību jaukties otra dzīvē, izrādīt nesavtīgas rūpes vai nevajadzīgu aizstāvību (piemēram, ar rokassomiņu piekaujot klases biedru), jo tas viss nevis palīdz, bet padara “aprūpējamo” par reālajai dzīvei nepiemērotu subjektu. Īstu kluso dabu. Kas vēl piedevām cīnās ar pamatīgu lieko svaru, jo iekritis izplatītākajā aptaukošanās cēlonī – emocionālajā ēšanā. Un liekais svars izcili kalpo kā aizsargbruņas no apkārtējās nomācošās pasaules.

Šajā iestudējumā mani patīkami pārsteidza prostitūtas Lilī lomā iejutusies aktrise Ieva Florence. Nešauboties varu teikt, ka šī ir aktrises spožākā loma no tām, kuras esmu redzējusi Dailes teātra repertuārā. Ieva ir ne tikai valdzinoši skaista un seksīga sieviete, bet brīnišķīga un iedvesmojoši pārliecinoša aktrise. Smeldzīgi aizkustinošu mirkli piedzīvoju otrajā cēlienā, kad Lilī stāstīja Pompīlijam savu skarbo bērnības pieredzi, kas galu galā pamudināja viņu kļūt par prostitūtu. Sēžot 1.rindā redzēju, cik iekšēji salauzta Ieva tajā mirklī jutās, un pat man bija kamols kaklā, klausoties viņas atzīšanos.

Izrādes pirmais cēliens bija pat ļoti dinamisks un azartisks, tāpēc gaidīju strauju pavērsienu otrajā cēlienā. Taču izrādes darbība piepeši sāka buksēt un vietām kļuva pat nedaudz garlaicīgi. Neveikli samocīts un pārāk garš šķita Pompīlija monologs izrādes sākumā. Man gribējās izrādes pirmo daļu pagarināt vēl par kādu pusstundu, iztiekot bez starpbrīža, jo tad būtu sajūta, ka viss nozīmīgais ir pateikts un nav nekā ne par daudz, ne par maz.

Scenogrāfa Kristapa Kramiņa radītais Mazās zāles iekārtojums diezgan uzskatāmi atspoguļo “klusās dabas puisēna” dzīves apstākļus. Priekštelpā ir spoguļgaldiņi katrai tantei, pie kuriem apsēžoties, viņas var uzlakot nadziņus, nopūderēt vaigus, iesmaržināties un, ko tur liegties, arī sajūsmināties pašas par sevi, lūkojoties spogulī. Savukārt pie sienām vairākās vietās piestiprinātās patiesi skaistās taureņu herbāriju kolekcijas atgādina kādu jauku atmiņstāstu no “puisēna” agrākajām dienām, kurās kāds konkrēts taurenis (protams, kopīgi ar tantēm) ir ticis noķerts. Lielās veco avīžu kaudzes uz grīdas, pārsietas ar auklām, kuras izrādes beigās tika sakrautas glītā rindiņā, simbolizēja to, kā tantes itin veiksmīgi un bieži kā kaleidoskopā pārcilā tik dārgās atmiņas par kopīgajiem, laimīgajiem brīžiem ar mīļoto krustdēlu Pompucīti!  

Tērpu māksliniece Gerda Šadurska parūpējās par īstu smieklu devu ikvienam skatītājam, ļaujot ieraudzīt izrādes galveno varoni – 36 gadus jauno puisēnu Pompīliju, tērpu spilgti rozā halātā ar kapuci, kura galā ir milzīgas, nokārušās zaķa ausis.

Manuprāt, izrāde ir vērtīga, jo pa vidu skaļajiem smiekliem aicina skatītāju domāt, vai un kā mēs katrs varam, iespējams, pat neapzināti pieļaut kļūdas, neierobežojot savas pāri plūstošās mīlestības izteiksmes formas.