Sigita Paula Cepleviča par izrādi “Alvas sieviete” (04.04.2019.)
Rēzijas Kalniņas režisētās izrādes es gaidu tikpat ļoti kā Ziemassvētkus, jo zinu, ka tās būs sirsnības un brīnumu pilnas par attiecībām, ģimeni, pieņemšanu, mīlestību un piedošanu. Arī viņas jaunākā izrāde “Alvas sieviete”, kuras lugas autors ir Šons Grenans (tāpat kā viņas iepriekš iestudētajai izrādei “Liec Dievam pasmieties”), tieši tāda ir – brīnumaina un līdz sirds dziļumiem aizkustinoša. Esmu ļoti, ļoti priecīga, ka Dailes teātrim bija iespēja ielikt papildizrādi, lai tie, kas šo izrādi nav redzējuši, varētu to paspēt noskatīties vēl šajā sezonā.
Manuprāt, izrādes veiksmes atslēga ir stipra un saliedēta komanda. Viņi viens otru jūt. Tik ļoti, ka man kā skatītājam aizraujas elpa. Protams, to var tik spēcīgi arī sajust tādēļ, ka izrāde notiek Mazajā zālē, bet ne vienmēr jau ar pirmajām izrādes minūtēm varu aizmirst par visu citu apkārt un tik ļoti līdzdzīvot notiekošajam. Elpot vienā ritmā vai brīžiem pat aizturēt elpu un gaidīt, kas notiks tālāk. Šajā izrādē tā man bija vairākkārt. Īpaši gaidot tēva atzīšanos.
Bravo visai aktieru komandai! Viņi visi mani apbūra savos tēlos. Katrs tik ļoti atbilstošs un īpašs. Ērika Eglija tik pārliecinoši atveido Džoiju, ka man bija viegli iztēloties, kas ar viņu šobrīd notiek. Kaut kā ļoti, ļoti uzrunāja šis tēls un lika par daudz ko aizdomāties. Vairāki viņas izteiktie vārdi joprojām ir dziļi iespiedušies manā atmiņā. Gints Andžāns Džeika tēlā tik īsts! Viņš vienmēr mani atkal un atkal savaldzina ar savu aktiermeistarību un īstumu, pat bez teksta, un šeit, skatoties šo izrādi, viņš paspilgtināja manas sajūtas un atmiņas, kad man ir šķitis, ka mani tuvinieki, kas vairs nav starp mums, tomēr mani reizēm sargā un mierina. Pēteris Liepiņš un Lilita Ozoliņa – tik stipri un tajā pašā laikā arī vāji savā zaudējumā. Un mani saviļņoja L.Ozoliņas mīlestība un sirds siltums pret Džoiju. Leldes Dreimanes Semija – jauna sieviete ar tik tīru sirdi! Joprojām man saskrien asaras acīs, atceroties ainu, kurā viņai sariešas asaras acīs, domājot par zaudēto brāli, un tajā brīdī viņš pavisam viegli uzliek savu roku uz viņas pleca. Brīnišķīgas savos tēlos bija arī Lidija Pupure kā medmāsa un Ilze Vazdika kā Džoijas draudzene Darla. Abas palika manā atmiņā ar savām rūpēm par Džoiju, un Darla arī piešķīra humora devu brīžos, kad pēc iepriekšējās ainas ir kamols kaklā iestrēdzis.
/Foto: Artūrs Pavlovs/
No Mazās zāles iznācu ārā ar saraudātām acīm, bet vienlaicīgi biju arī priecīga par tik ļoti īstu izrādi. Skatītāji zālē piecēlās kājās, visapkārt kāds slaucīja asaras un šņukstēja – visi uz viena emociju viļņa! To pat grūti aprakstīt vārdos, jo jāsajūt pašam. Pelnītas stāvovācijas!
Šādām ir jābūt izrādēm! “Alvas sievietē” tik ļoti var sajust režisores mīlošo sirdi! Tā pukst katrā no aktieriem, katrā dekorācijā, katrā izvēlētajā dziesmā! Tieši tas arī mani visvairāk uzrunā, skatoties Rēzijas iestudētās izrādes, jo tajās katrai detaļai ir ļoti, ļoti būtiska nozīme. Ne tikai režijai, scenogrāfijai, tērpiem, gaismām, mūzikai, bet arī izrādes programmiņai. Spilgti atmiņā palikusi arī vēstuļu lasīšana – tai piemita īpaša noskaņa un burvība. Man patika arī telpas iekārtojums, kuru Rēzija veidojusi kopā ar Ramonu Barsegjanu (viņa ir arī izrādes kostīmu māksliniece). Pieminot nozīmīgās detaļas, beigās pie sienas pukstošā gaismas sirds “parāva vaļā” visus manus asaru kanālus. Pēc izrādes mājās klausījos izrādē izmantotās HAEVN dziesmas un atkal raudāju, domājot par jēgpilnas un piepildītas dzīves dzīvošanu, pukstošu sirdi krūtīs, spēju mainīties mīlestībā un pieņemšanā, par spēku dzīvot tālāk…
Ejiet un baudiet šo izrādi! Gribētos katram, kurš man jautātu, ko noskatīties Dailes teātrī, uzreiz, ilgi nedomājot, ieteikt “Alvas sievieti”. Tie, kam ir atvērta un mīloša sirds, sajutīs, ko Rēzija kā režisore vēlas pateikt caur šo izrādi un saviem aktieriem. Šajā vakarā tas bija par vairāk kā 100% jūtams un tika no sirds uz sirdi nodots. Šī noteikti ir labākā izrāde, ko šajā sezonā esmu redzējusi!