Aiga Bernsone par izrādi “Sapņotāji” (17.01.2019.)
Izrāde par iedomu pasauli, kura mums katram pieder
Drosmīga, ekspresīva un skaļa - tieši tas, ko no režisores Lauras Grozas – Ķiberes es kā skatītājs sagaidu. Nevar noliegt, ka režisorei ir izdevies šo ekstrevaganto stāstu parādīt ne mazāk spēcīgi, nebaidoties skatītāju izaicināt vai paķircināt. Izrāde ir atklāta un īsta, dažu brīdi pat nojaucot robežu starp skatuvi un reālo pasauli.
Aktieri un vide pārliecinoši iedod sajūtu par apkārt esošajiem notikumiem, emocijām un situācija Francijā. Režisore ir izvēlējusies minimālisma detaļas kopainas radīšanai, bet tas izdarīts tik precīzi, ka liekas neko vairāk nevajag. Revolūcija ir īsta, cilvēki skaļi, bet notikumi nevaldāmi. Par to šaubu nav.
Aktieri viennozīmīgi ir šīs izrādes spēks. Intimitāte, jutīgums un kailums tiek iznesti tik dabiski, precīzi un viennozīmīgi, ka man kā skatītājam tā ir jauna seksualitātes pieredze ne tikai uz skatuves, bet pašai savā apziņā. Mārtiņš Upenieks jauc robežu starp aktieri un tā tēlu, saplūstot tiem tik pārliecinoši, ka reizēm nav iespējams nošķirt personību no uz skatuves radītā varoņa.
/Foto: Jānis Deinats, “Fotocentrs”/
Aizejot no izrādes, manī paliek spēcīgas emocijas, vizuālā pieredze un pārdomas. Pārdomas par to, cik mēs cilvēki viegli spējam nodoties savai ilūziju pasaulei un tās nosacījumiem, lai cik aplami vai greizi tie būtu. Apbrīnojams ir tas, cik patiesi mēs spējam ticēt tai normalitātei, kuru radām savā subjektīvajā pieredzē.
Kā vienmēr atvērts paliek nekad neatbildētais jautājums par to, kas ir normas, vai to eksistencei maz ir nozīme un vai tiešām mēs bez tām kļūstam kropli. Visiem nav jāiekļaujas tajās, bet vai ir robežas, kuras pārkāpjot mēs vairs nevaram iederēties nekur? Izrāde izaicina skatītāju domāt par to, kas ir mūsu normas un kas slēpjas aiz citu normām. Iespējams tajās abās pusēs ir sava taisnība.
Vēl viena lieta, kas caurvij visu lugu, ir vēlme piederēt kam tādam, kas Tu neesi. Cilvēka mēģinājums iekļautie dažādās nācijās, subkultūrās vai grupās ir bijis mūžsenais ritms. Tikpat viennozīmīgs ir secinājums, ka mēs esam tas, kas esam, un, lai cik ļoti censtos, visur citur paliekam vien ciemiņš, kurš nekad neuzvarēs.
Izrāde atstāj ne vienu vien domu, kuru analizēt, vai prāta spēli, kurai ļauties, tomēr mana sāta sajūta netiek apmierināta par visiem 100%. Runājot šīs izrādes drosmīgajā valodā – priekšspēle ir lieliska, bet kulminācija netiek sasniegta.
Nevaru noliegt, ka manas gaidas par galveno ziņu/ stāstu vai sajūtu jau sākotnēji ir ļoti augstas un ir balstītas uz jau redzēto lugas ekranizāciju filmas veidolā, kas nepārprotami uzrunā gan vizuāli, gan saturiski.
Lai vai kā – izrāde, kur vajag noskatīties, lai vērtētu pats, jo šī pieredze ir drosmīga ikvienam.
Par neprātu, kurā mēs tik labprāt dzīvojam.