Armands Kalniņš par izrādi „Salemas raganas” (01.02.2019.)
Viena no šīs sezonas gaidītākajām izrādēm izrādījās arī viena no tās virsotnēm. Režisores Lauras Grozas-Ķiberes izvēlētās lugas mēdz būt aktuālas, tverot būtiskas sabiedrības problēmas, arī tās, kas var mūs apdraud vai varētu apdraudēt, ja par tām nedomā un savu iespēju robežas tās nerisina.
Izrādi var raksturot dažādi, piemēram, kā attiecību/greizsirdības drāmu, un gandrīz jebkuram redzētā traktējumam būs pamats. Ja jautātu, par ko ir izrādes sižets, var atbildēt, ka par „grēka pagali” Džonu, kurš pārkāpj laulību, turklāt - ar nepilngadīgu meiteni, saņem par to bargu sodu, jo greizsirdības diktēta atriebība un „taisnā tiesa” ir nenovēršama. Kādā citā izrādes satura atstāstā varbūt būs uzsvērts sektantisma posts (piem., senāki raganu prāvu notikumi). Arī tas nebūs nepareizi. Tomēr visbūtiskākais, kas šajā izrādē ir panākts, ir tas, ka uzskatāmi redzams veids, kā totalitāra sistēma (makartisms, ko piedzīvojis lugas autors; boļševisma/staļinisma radītais „sociālisms” pieaugošas principiālas šķiru cīņas apstākļos; nacisma izrēķināšanās ar „nepareizām” tautībām, nosliecēm, reliģijām utt; maoisma un sarkano khmeru represijas; tā var turpināt un turpināt) izrēķinās ar citādi domājošajiem, jo iegansts tam katram no upuriem ir viegli sameklējams – garīgi brīvāki cilvēki nav pietiekami uzmanīgi vai piesardzīgi. Iemesli, lai citus apsūdzētu grēkos, arī ir skaidri: atstumšana, upura pārākums, skaudība, tieksme pēc citu mantas… Izrādē var sameklēt atbildes arī uz aktuālo jautājumu: kāpēc kāds kļuva par čekas/VDK aģentu. Totalitāras domāšanas apstākļos arī tiesa nav taisnīga, jo nav svarīgi apsūdzētā argumenti, bet galvenais ir mērķis („revolucionārā sirdsapziņa” vai uzskati par to, kas ir pareizi un kas nav pareizi, diktē lēmumu). Zīmīgi, ka tomēr arī tiesātājiem vajag upura „atzīšanos” pārkāpumā, jo tas nostiprina varu, iebiedē citus, ļauj sodīt upurus tā, kā šai sistēmai ir izdevīgi (var apžēlot, var iznīcināt paraugprāvu rezultātā). Turklāt tiesneši ir labi situēti, eleganti tērpti, apmierināti.
/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/
Viss šajā izrādē šķiet rūpīgi pārdomāts: baleta tēls (gan kā baltās ārējās „nevainības” apliecinājums, kas slēpj kaislību un grēcīgumu, gan iezīmē saistību ar PSRS beigu simboliem TV), gan mazās labu aktierdarbu epizodes (piemēram, Andra Buļa Putnems, kurš lieliski izmanto izdevības, vai Dārtas Danēvičas tēla nesekmīgie mēģinājumi būt godīgai), gan telpas iekārtojums – skolas aktu zāle… Vislielākais pārsteigums – precīzais Ingas Alsiņas tēlojums (ne tāpēc, ka varētu būt šaubas par viņas talantu, bet tāpēc, ka tēla veidošanā faktiski nav izmantoti izteikti ārēji tā radīšanas līdzekļi, raksturā jūtama pārliecība un pašcieņa, pat „sadarbojoties” ar augsto tiesu). Jura Žagara Džons gribētu paglābties (klusībā, protams), bet nespēj kļūt par ieroci varas propagandas rokās, jo sadarbošanās kauns paliks paaudžu paaudzēs. Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Abigaila ir mērķtiecīga jauna sieviete, kas „iet līdz galam”, bet zaudē to, kāpēc vispār viņa šādi rīkojās (turklāt piekāpties nozīmē apdraudēt sevi). Vispretrunīgākais ir Heila tēls (Dainis Grūbe), viņā sākotnēji noteikti ir stingra pārliecība un spējas izmantot visu savas ticības sekmēšanai, bet tad rodas šaubas, turklāt kāds pretnis izrādās garīgi spēcīgāks.
Šķitums, ka totalitārisms ir pagājībā, ir maldīgs, pat, ja šādas domāšanas pūķim galva tiek nocirsta, tā atkal ataug, tātad iemesli tam ir cilvēkos pašos. Bezcerīgi? Nebūt nē, ja rūpīgi sekojams saviem lēmumiem – vai tie ir taisnīgi jebšu var kalpot netaisnībai – jebkurš kompromiss ar to būs pazudinošs.