Ieva Pulvere par izrādi “Talantīgais misters Riplijs” Lielajā zālē (11.02.2020)
Iestudējot izrādes ar pasaulē jau plaši zināmu nosaukumu, skatītāji gribot negribot to salīdzinās ar iepriekš redzētiem variantiem. Manā galvā tā bija 1999. gada kinofilma ar Džūdu Lovu, Metu Deimonu un Gvinetu Paltrovu galvenajās lomās. Ātri gan sapratu, ka Groza – Ķibere apskatīs romānu no cita skatu punkta un labi vien ir – šī versija man patika labāk. Lielākoties jau galvenā varoņa Toma Riplija atveidojuma dēļ. Nav ierasts redzēt Grāveli titullomā, bet šoreiz viņš ar to tika galā godam. Jā, varbūt varētu piekasīties tādām niansēm kā teksta sajaukšana vai runas uzsākšana nevietā, bet to varēja novērot visiem iesaistītajiem aktieriem, ko varu skaidrot ar to, ka šī bija tikai 4. izrāde un aktieri, iespējams, vēl nav pieslīpējušies viens otram. Nezinu gan, vai aukstās un formālās attiecības Ričarda un Mārdžas starpā bija aktieru savstarpējās ķīmijas trūkuma dēļ vai režisores skatījums uz abu attiecībām, bet tas gan mazliet mulsināja un radās sajūta, ka Riplijs bez maz vai izdarījis pakalpojumu Mārdžai, atbrīvojot viņu no nelaimīgās mīlestības pret neuzticīgo siržu lauzēju.
/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/
Vēl kā vienu atšķirību no filmas un romāna var minēt režisores apzinātu vai neapzinātu izvairīšanos no homoseksualitātes tēmas, jo izrādē varēja tikai nojaust par Riplija seksuālajo iekāri attiecībā uz Ričardu. Atliek tikai minēt, kādēļ tā – jo izrāde ir paredzēta Lielajai zālei un liela daļa sabiedrības joprojām ir tālu no minoritāšu pieņemšanas, vai vienkārši tādēļ, ka šoreiz režisore bija izvēlējusies akcentēt citu Toma Riplija šķautni – ārēji savaldīgo psihopātu, kurš tēlus maina kā hameleons un spēj manipulēt ar jebkuru. Tieši tas man izrādē patika vislabāk – noslēpumainais tēls Riplijs, kura darbības motīvi nav skaidri saprotami vai prognozējami, skatītājiem ļaujot fantazēt, kur meklējamas saknes psiholoģiskajām traumām.
Izrādes koptēls atstāja labu iespaidu – visas detaļas pārdomātas un niansētas. Lai arī scenogrāfija bija veidota drūmi pelēkos toņos, pateicoties mazajām epizodēm ar vīriešu dziedājumiem, uz skatuves novietotajiem ģipša artefaktiem un gaišajiem, plandošajiem tērpiem, Dailes teātris bija pārvērties par kādu Itālijas reģionu karstā vasaras dienā.
Lai arī teksta izrādē bija daudz, tā ne brīdi nekļuva monotona vai garlaicīga. Tomēr iesaku apmeklēt izrādi izmetot no galvas jau redzētās vai lasītās versijas par Talantīgo misteru Ripliju, necenšoties tās salīdzināt, bet pieņemt un izbaudīt Lauras Grozas – Ķiberes variantu, kas ir labs un ar katru izrādi kļūs aizvien labāks.