Eldars Salvis Rozentāls par izrādi “Kāršu spēle” (01.11.2018.)
Lauras Upenieces debijas izrādi es varētu dēvēt par 90% izdevušos. Ļoti reāls un patiess stāsts kamerzālē ar askētisku un ļoti vienkāršu scenogrāfiju, lugas darbībai risinoties divos plānos – no vienas puses skatītājs priekšplāna tiek ierauts mazliet flirtējoši romantiskā divu cilvēku kāršu spēles atainojumā, kas no kulminācijas ar katru brīdi samazinot efektivitāti un aktualitāti atklāj izrādes otru plānu – pavisam nevainīga saruna noved līdz dziļiem dzīves pārdzīvojumiem, iekšējiem un ārējiem konfliktiem, sāpēm un pagātnes uzvarām un zaudējumiem.
![image](https://64.media.tumblr.com/1905c6a4abac098e9344fe4be927058c/tumblr_inline_pi4orzLHjA1tq052z_500.jpg)
/Foto: Gunārs Janaitis/
Duāli iespējams uztvert visu, kas notiek uz skatuves – dala no skatītājiem smieklos piespurdz zāli par dažādiem aktieru tekstiem un darbībām, citiem, savukārt pat nepakustās sejas vaibsts, nopietnībā analizējot esošo un notiekošo uz skatuves.
Laba, interesanta un aktuāla tēma, ļoti labs aktieru salikums – Lidija Pupure lomu iznes izcili un grandiozi, mazliet mīnusiņš Jurim Bartkevičam, jo bija brīži, kad aktieris it ka pārspēlē emocijas, brīži, kad ticamības sajūta pietrūkst. Taču kopumā laba un interesanta izrāde.
Mazais mīnuss ir izrādes ilgums – ne vienmēr vairāk ir labāk – kamerzāle ir tik sensitīvs spēles laukums, kurā katrs skatītājs ir daļa no izrādes. Un šo pašu sajūtu un vēstījumu, ko nodod šī izrāde – var ietilpināt arī īsākā laika periodā.
Noteikti iesaku noskatīties jebkuram, jo izrāde neatstās vienaldzīgos…