Diāna Auziņa par izrādi “Lulū” (04.10.2018.)
“Lulū” – mana šīs sezonas gaidītākā pirmizrāde Dailes teātra Lielajā zālē! Pirmkārt, uzrunāja izrādes reklāmas plakāts. Gluži kā no glancēto žurnālu vāciņiem – nedaudz erotisks, pikants, vilinošs, bet tajā pašā laikā – elegants, māksliniecisks un gaumīgs, radot asociācijas ar grēkā krišanas skatu, tikai paradīzes ābola vietā Andris Bulis rokās tur ogas. Otrkārt, manu uzmanību piesaistīja arī izrādes aprakstā minētais formulējums: “Pienāk brīdis, kad sievietē beidzas eņģelis un sākas velns.”, ļaujot nojaust, ka stāsta pamatā būs sievietes attiecības ar vīriešiem, varbūt pat par abu dzimumu savstarpējo cīņu un spēlēm mērķu un taustāmu rezultātu sasniegšanā.
Iestudējums ir vizuāli krāsains, dinamisks, ar interesantiem mākslinieka Arta Dzērves veidotajiem video fragmentiem, teicamu aktierspēli, burvīgu muzikālo noformējumu un atmiņā paliekošiem Katjas Šehurinas radītajiem tērpiem. Dažas atsauces uz iepriekš redzētajām Dž. Džilindžera izrādēm saskatīju arī šajā, taču tas liecināja tikai par to, ka režisors ir izkopis sev zināmo rokrakstu un publika, nākot uz viņa izrādēm, jau var būt gatava gaidāmajam.
Man patika, kā aktieri saspēlējās vārda tiešā un pārnestā nozīmē, sajūsmināja tas, kā galvenās lomas tēlotāja aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa pavedina un pakļauj “savus” vīriešus. Kādā no atsauksmēm manīju neizpratni, vai tiešām režisoram Dž.Dž.Džilindžeram grūti bijis sameklēt izrādes galvenajai lomai citu aktrisi, jo I. Ķuzule-Skrastiņa spēlējot visās izrādēs. Jāatzīst, ka man šis fakts ne mirkli neradīja neērtības, vēl jo vairāk – uzskatu, ka tieši šī aktrise ir vispiemērotākā šajā lomā, jo viņai iejušanās tik neviennozīmīgi vērtētā tēlā izdevās filigrāni viegli, radot baudu skatīties. Atzinīgus vārdus pelnījusi arī Noslēpumainā sieviete jeb Lulū alter ego – aktrise Lelde Dreimane. Gan I. Ķuzule-Skrastiņa, gan L. Dreimane ir vizuāli samērā atšķirīgas dāmas, taču tika panākta apbrīnojama līdzība gan ar tērpiem, gan parūku un grimu, pat žestiem, kustībām un mīmiku (piemēram, sinhroni kustinot muti, kamēr zālē sēdošajiem bija dzirdama tikai I. Ķuzules-Skrastiņas balss).
/Foto: Jānis Deinats/
Skatoties izrādi, man ne mirkli nebija garlaicīgi. Iestudējums ir vienlaikus maigs un spēcīgs, aizkustinošs un tajā pašā laikā – varens. Režisoram ciešā sadarbībā ar aktieriem izdevies atklāt, kāda neizdibināma vara pār vīriešiem mēdz būt sievietēm. Nav noslēpums, ka ikviena sieviete kādam vīrietim grib būt īstā, vienīgā, mīļotā… un liktenīgā. Jautājums – kā atšķirt instinktus un dziņas no īstas mīlestības un dziļām jūtām? Visu laiku ir tāds emociju un jūtu kokteilis, kurā sajaucies viss kopā un kurā katra sastāvdaļa (mīla, iekāre, apbrīna, aprēķins, spēle, azarts utt.) iezaigojas atkarībā no tā, kā uz to reaģē. Mana iekšējā sajūta gan ir tāda, ka ne jau ķermenis vai sekss ir tas, kas piesaistīja Andra Buļa, Daiņa Grūbes, Mārtiņa Upenieka un Daiņa Gaideļa tēlotos varoņus, padarot viņus vājus Lulū valdzinājuma priekšā. Patiesībā vīriešus Lulū gan vilināja, gan atgrūda – paradokss, kuru nav iespējams uzveikt vai pret kuru cīnīties. Lulū visatļautība un pārliecība par sevi laupīja viņai spēju apstāties, kad tas bija visnepieciešamākais. Kad likme ir tik augsta, bieži vien tiek aizmirsts, ka iespējami tikai divi varianti – visu iegūt vai visu zaudēt. Un, sperot soli uz norobežojošās līnijas, nav tik būtiski, kāds būs rezultāts, jo jebkurā gadījumā tas būs. Šķiet, ka tieši tas piedeva asumiņu šajā kaislību drāmā. Varbūt tas bija tikai azarts – pārbaudīt otra cilvēka robežas?
Noteikti jāuzteic visus četrus stiprā dzimuma pārstāvjus, kuri katrs abos cēlienos acumirklīgi ātri un meistarīgi pārlēca, iejūtoties diametrāli pretējās lomās – maiņa bija redzama ne tikai ārējā tēlā, bet vairāk pat iekšēji.
/Foto: Jānis Deinats/
Banāli, bet bieži dzirdēta frāze – katrs saņem tādu attieksmi pretī, kādu dod citiem. Šajā gadījumā, nedaudz pārfrāzējot, sanāca sirreāli (jo tā taču ir izrāde, tāpēc mākslinieciskais pielietojums ir dabiskāks) – Lulū parādīja sevi tādu, kādu viņu vēlējās redzēt konkrētais sastaptais vīrietis. Un tā bija Lulū uzvara, bet vīrieša zaudējums, jo viņš neieguva īsto Lulū, bet gan to, kādu it kā bija vēlējies un izsapņojis.
Izejot no teātra, mani gan nomocīja viens vienīgs jautājums – kāds ir šīs izrādes īstais vēstījums, ko tā man kā skatītājai māca? Vai šis jauniestudējums spēja mani pa īstam sajūsmināt vai satracināt? Viss bija skaisti un pārdomāti, kā jau iepriekš minēju – gan scenogrāfija, gan tērpi, gan mūzika, gan aktieri. Viss bija, bet tajā pašā laikā – kaut kas ne līdz galam. Nevar teikt – tagad visām sievietēm jāuzvedas kā Lulū (pasarg, Dievs – slikts gals sagaidāms!), bet visiem vīriešiem jādara šādi (arī slikts gals sagaidāms!) vai tieši pretēji – mudināt, lai nekad nedara tā, kā Lulū vai nav tādi kā Lulū vīrieši. Tas būtu tāds ļoti vispārīgs ieteikums, jo skaidrs, ka katrs vienalga darīs pēc savas sirdsapziņas un iespējām. Bet tieši tāpēc mani nepamet sajūta, ka izrādes galvenā pievienotā vērtība kaut kur “pazuda tulkojumā”…