Armands Kalniņš par izrādi “Talantīgais misters Riplijs” (11.02.2020.)

Valdzinoša izrāde, par kuru ir ļoti vērtīgi domāt.

Līdz šim lasītās/dzirdētās atsauksmes par izrādi ir atšķirīgas. Diezgan bieži dominē salīdzinājums ar Entonija Mingelas filmu (1999), kura ir labs spriedzes filmas paraugs (tajā ir teicams aktieru ansamblis), kā arī - ar 1960.gadā tapušo Renē Klemāna „Karstajā saulē”, kurā ļauni žilbināja Alēns Delons, nomušījot Morisa Ronē atveidoto tēlu. Tomēr tie bija izteikti detektīvi/trilleri utt (varam izvēlēties to, kā labpatīk raksturot šo filmu žanru), turklāt filmās parasti spriedzi izdodas veidot vieglāk/vienkāršāk (piem., tuvplāni). Īpaši salīdzināt iestudējumu ar filmām tomēr nevajadzētu, kaut, protams, zināma ārēja/sižetiska līdzība ir. Šo iestudējumu var dēvēt par „krimiķi”, ja tā gribas, jo arī „Makbetu”, Raiņa „Jāzepu un viņa brāļus” vai Blaumaņa „Pazudušo dēlu” var uzskatīt par spriedzes pilniem mākslas darbiem (trilleriem?).

Izvēli iestudēt populāru filmu „materiālu” arī nav jānosoda, tomēr nebūtu gudri gribēt, lai filmas (arī lugas, romāni) tiktu precīzi „pārceltas uz skatuvi”. Piem., ja aptaujātu potenciālos skatītājus par to, kuru filmu vēlētos redzēt inscenētu arī teātrī, var gadīties, ka samērā populāra atbilde būtu: „Limuzīns Jānu nakts krāsā” (kādā no skatītāju aptaujām tā atzīta par visu laiku labāko filmu, iekļauta Latvijas kultūras kanonā!). Taču vai varam iedomāties, ka uz skatuves Tūteru Ēriks, jauno jūtu valdzināts, lēkātu pa pļavu, taču, ja tas (un vairākas citas iemīļotas epizodes) iestudējumā nebūtu šādi skatāms, visticamāk, būtu vilšanās, vai ne?

/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/

Tomēr izrādē ir kas būtiskāks, nozīmīgāks par sākumā pieminēto filmu piedāvāto izklaidi. Manuprāt, tās ir aktuālas un akcentētas idejas, kālab bija vērts lugu iestudēt.

Tas, cik uzstājīgi un pašsaprotami Toms Riplijs (Gints Grāvelis, viņs sen pelnījis tik daudzpusīgu lomu, kuru atveido vareni) piemēro sev dažādas lomas, liecina gan par zināmu brieduma trūkumu (kurš gan bērnībā vai agrā jaunībā nav iztēlojies: „kad izaugšu, būšu …” (varam te ierakstīt savu sapni, piem., saldējuma pārdevējs)), gan varbūt par to, ka viņa īstais attīstības ceļš ir „dzīves mākslinieks”, arī par to, ka viņā ir saasināta izpratne par taisnīgumu (to nosaka pieticīgie dzīves apstākļi krustmātes stingrajā uzraudzībā; Ričarda Grīnlīfa (Andris Bulis) bezrūpīgā/paviršā eksistence, niekojoties, bet attiecībā uz tuviniekiem - neiejūtība, tā radīts ļoti mūsdienīgs raksturs). Kā Riplijam izrauties no visādā ziņā nomācošās eksistences? Protams,- sapņot un censties izmantot visas iespējas, lai kādus melus un nejaucības tas neprasītu. Nedomāju, ka šajā iestudējumā viņš apzināti/mērķtiecīgi vēlas Ričardu nogalināt, ļoti iespējams, ka, viņaprāt, tas ir nejaušs „radošs risinājums” (Toma rīcības impulsivitāti apliecina arī aina ar Sofiju, kurā viņš gatavs „iet līdz galam”, lai ko tas maksātu, atšķirībā no Ričarda). Tomā ir radošums, kas diemžēl spilgti izpaužas noziegumos (varēja būt citādi?). Savā ziņā Riplija personības iekšējais jautājums ir līdzīgs Dostojevska Raskoļņikova mokošajam pārdomām: kālab jābūt sabiedrībā atstumtam, ja cilvēks ir pārāks (Toms gan nav pārcilvēks tradicionālajā izpratnē), bet bezjēdzīgie dzīves šķērdētāji, kuri nezina to, kā savas iespējas izmantot (kā Ričards, Fredijs u.c.), dzīvo „kā nieres taukos”, bet nespēj/nevēlas neko būtisku paveikt. Izskatās, ka Riplijs ir patiešām (brīžiem) labs – noteikti labāks par Ričardu attiecībās pret viņa vecākiem, būtībā - arī Mārdžu (šajā lomā precīza ir I.Alsiņa-Lasmane), mēģinot atturēt no paviršas dzīvošanas, tā nav tikai „nozieguma pēdu slēpšana”. Savādi tas var šķist, bet Toms mēģina darīt labu, piem., attiecībās ar Silvio (G.Andžāns), kurš radis pakalpot jebkurā veidā, tā mēģinot atmaksāt ar pilnīgu paklausību. Toms gluži kā masu kultūras Supermens pārmāca sliktos cilvēkus atbilstoši to nodarījumam (piem., M.Upenieka Redigtonu), sākotnēji – neiznīcinot viņus. Par Mārdžas vainu, viņaprāt, tiek uzskatīta vēlme dzīvot sakārtotu, nodrošinātu dzīvi bez dziļākas jēgas. Pārspīlēti? Neviens tā nedara? Jā. Kopumā – pasmagi, nepatīkami, grūti atbildami jautājumi, taču tos nevar neuzdot.

Burvīga, mēreni ironiska mūzika. Telpas iekārtojums pirmajā ainā šķita dīvains (vai amerikāņu pieticīgajā vidē ir vieta kam tādam, kas saistās ar mākslu?), pamazām scenogrāfija uzplauka līdz spilgti atbilstošajam fināla risinājumam. Amerikāņu aprobežoto un bieži izsmieto izpratni par to, ko nezina, ilustrēja Krustmātes spriedelēšana par Eiropu, ko Olga Dreģe īstenoja ar pašcieņu, bet tas tomēr šķita kā „svešķermenis”.  

Nedomāju, ka režisore atkārtojas (kā tas dažās atsauksmēs ir izskanējis), izrādē ir būtiskas idejas, kuras nav viegli pieņemt, bet dzīves situācijās – ne vienmēr iespējams jēdzīgi risināt. Arī pseidofilozofiskumu, kas tiek pārmests lugai, izrādē nesaskatīju.

Aplausi bija izjusti, šķita, ka sapratne panākta.