Dace Lauska par izrādi “Lulū” (03.10.2018.)
Lai arī pagājis aptuveni pusotrs mēnesis pēc izrādes noskatīšanās – nevaru beigt par to domāt, jo līdz šim neesmu varējusi noformulēt apmierinošu atbildi galvenajam jautājumam – kāds ir vēstījums?
Pirms izrādes izlasīju anotāciju, kurā teikts:
“Pienāk brīdis, kad sievietē beidzas eņģelis un sākas velns. Viņa dzīvo greznībā, bet viņai ar to ir par maz. “Ja viņam būtu kaut mazākā nojausma par to, kāda es patiesībā esmu, viņš man uzkārtu kaklā akmeni un noslīcinātu jūrā visdziļākajā vietā,” viņa saka par savu vīru, kurš viņu mīl un kuru var mānīt bezgalīgi. Viņa uztur vīriešu dvēselē uguni un iegrūž viņus bezdibenī. Viņa kļūst par dzīves lāstu un bendi saviem vīriešiem. Kad viņa beidzot būs apmierināta? Un kā lai izārstējas no viņas?”
Izrādes beigās jautāju sev, kur ir šī sieviete – velns? Vai mana uztvere ir burtiska? Varbūt anotācija bija jālasa starp rindiņām?
/Foto: Jānis Deinats, “Fotocentrs”/
Izrāde ir krāsaina, ar skaistiem tērpiem, fantastisku video, piemeklētu mūziku un labu aktiertēlojumu. Domāju, ka nepārstāvu stervas tipa sievietes, bet tas, ko es redzēju, bija pilna skatuve ar vājiem vīriešiem. Vai pašu vīriešu nespēja tikt galā ar sievietes valdzinājumu kompensējama ar viņas piespiedu pagrimumu? Vai Lulū brutālā noslepkavošana var sniegt gandarījumu par viņas pāri darījumu vīriešiem? Ak, ko nu tur! Ielasmeitai ielasmeitas liktenis, vai ne?! Droši vien izrāde nav uztverama tik burtiski un būtībā skatāma tēlos, bet rodas sajūta, ka kārtējo reizi dzimumi tiek likti svaros un svērti, un ne par labu sievietei. Īsti nenoķēru izrādes vēstījumu.
Ilzes Ķuzules – Skrastiņas sievišķīgums nebeidz mani pārsteigt.
Mēs skatām pasauli katrs ar savām acīm, savu prātu un savu pieredzi. Ejiet, skatieties, vērtējiet un dalieties ar savām domām un izjūtām. Varbūt kāda cita redzējums ļaus arī man noņemt slepeno kodu šai izrādei.