Ieva Pulvere par izrādi “Salemas raganas” (31.10.2019)
Sākšu ar to, ka izrādes laikā ne uz brīdi nebija garlaicīgi, acis nemitīgi bija pievērstas skatuvei, jo šoreiz Lielā skatuve tika izmantota ļoti prasmīgi – darbība uz tās norisinājās nepārtraukti – pat epizodēs, kurās tika runāti dialogi, iesaistījās arī citi aktieri – vai nu dejojot, vai rādot mīmikas, tādējādi man kā skatītājam palīdzot labāk uztvert epizodes emocionālo noskaņojumu.
Tēma it kā jau zināma – raganu medības - organizētas tiesas prāvas, kad tiek sodīti visi “velnišķo” darbību veicēji, kuri neatbilda baznīcas likumiem un tikumiem. Sods varēja pienākties pat sieviešu neparasto skaistumu vai gudrību.
Bet vai mūsdienās mēs esam tālu no šī absurduma? Faktu nepārbaudīšanu, tumsonība, uzticēšanās kādam augstākam spēkam, vēlme norādīt uz citu nepilnībām, nekritiski izvērtējot savējās, ir tikpat bieži sastopama parādība arī mūsdienās – gan izplatot internetā nepatiesas ziņas, gan akli ticot pašpasludināto viedokļu līderu skaļajiem lozungiem. Cilvēkiem vajag, lai kāds pasaka priekšā, jo pašiem kritiski domāt ir pārāk laikietilpīgi un apgrūtinoši. Izrādē izvēlētais tēls tikai paspilgtina cilvēku lētticību – šeit tā ir jauna, šķietami nevainīga un dievticīga meitene, bet mūsdienu pasaulē tādu piemēru ir daudz – kaut vai Kims Čenuns baltā zirgā jājot svētajā Pektusana kalnā.
/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/
Pārliecinoša Ilze Skrastiņa – Ķuzule, kas perfekti attēloja nevainīgo jaunavu - spēja pārslēgties no svētās meitenes tēla uz saltu aprēķinātāju ir apbrīnojama.
Kā trāpīgu mūsdienu papildinājumu režisore iekļāvusi aktuālo tēmu par mobilo telefonu lietošanu vietā un nevietā.
Iesaku apmeklēt šo izrādi un padomāt par to, cik mēs paši spējam kritiski izvērtēt informāciju, neskriet līdzi baram un turēties pie savas pārliecības.