Kā Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja ar pārliecību varu teikt – likumi ir jāpilda visiem! Ja Saeima kaut ko ir nolēmusi, tad tas ir saistošs visiem valsts iedzīvotājiem, tostarp pašas Saeimas un Ministru kabineta politiķiem. Savulaik Māra Kučinska valdība sagatavoja un pašreizējā Saeima pieņēma likumu, ka veselības aprūpē strādājošo algām ik gadu jāpieaug par 20%. Diemžēl pašreizējās valdības laikā šis pieauguma kāpums tika samazināts līdz 10%, bet attiecībā uz 2022. gadu – vien 4,5% atzīmei. Skaidrs, ka tas nevar būt apmierinoši un pat ne kaut cik pieņemami, īpaši ņemot vērā to, ka makroekonomiskās prognozes Latvijai 2022. gadā sola inflāciju 6,1% apmērā.
Protams, ja paskatās, cik lielas naudas summas veselības aprūpei tiek atvēlētas gada ietvaros, šie skaitļi ir lieli, taču samilzušo problēmu un daudzo objektīvo vajadzību risināšanai ar šo finansējumu nebūt nav pietiekami. Turklāt trūkst tik ļoti svarīgās stabilitātes sajūtas, jo bieži vien papildu finansējums tiek rasts, ņemot naudu no budžeta līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Jā, saistībā ar īpašajām piemaksām par darbu Covid-19 apstākļos mediķiem, kas strādā ar Covid-19 pacientiem, ir palielināts atalgojums, bet tas ir īstermiņa risinājums uz noteiktu laiku, turklāt ne visās jomās strādājošiem mediķiem. Tas ir "ielāps" uz Covid-19 pandēmijas laiku – vienreizējas piešprices, nevis stabila finansējuma pieauguma programma. Tie ir īslaicīgi risinājumi, kas nerisina sistēmas problēmas. Kā bērnu pasakā – suni sāk barot tad, kad vilks jau aitās...
Mediķi šādā situācijā nepārtraukti izjūt psiholoģisko spriedzi, viņi ir uz izdegšanas robežas. Tādā pašā garā turpinot, mēs diezgan drīz varam sasniegt robežu, kad liela daļa veselības aprūpes sistēmā strādājošo vairs nebūs gatava strādāt. Liela daļa mediķu – gan ģimenes ārsti, gan arī citu jomu speciālisti – šobrīd jau ir pensijas vecumā. Cienījama vecuma mediķu īpatsvars pašreiz ir ap 30%.
Pēc pagājušā gada rudenī Nacionālā veselības dienesta veiktās aptaujas datiem ir redzams, ka laika posmā no 2022. līdz 2024. gadam pārtrauks strādāt 73 ģimenes ārsti. Ja parēķinām, ka vidējā ģimenes ārsta praksē ir reģistrēti ap 1500 pacientu, tad varam secināt, ka ap 110 tūkstošiem pacientu vajadzības gadījumā būs problēmas atrast ģimenes ārstu. Tas norāda uz akūtu jaunās maiņas trūkumu veselības aprūpē. Piemēram, 2022. gadā ģimenes medicīnas specialitātē kopumā tiek plānotas 45 rezidentu vietas, bet tas nekādi neatrisinās ģimenes ārstu trūkuma problēmas. It īpaši lauku reģionos, uz kurieni jaunajiem mediķiem nav nekāda stimula doties. Te runa ir par ilgtermiņa programmas nepieciešamību, kam nepārtraukti jāpievērš uzmanība.
Piemēram, šobrīd valstī trūkst anesteziologu-reanimatologu, bet, lai šādā specialitātē varētu patstāvīgi strādāt, rezidentūrā vien jāmācās 5 gadi. Mācību laiks ir 11 gadi. Kā vārdā jauniešiem daudzus gadus mācīties par ārstu, apzinoties, ka viņu atalgojums nesasniegs pat vidējās algas līmeni valstī? Mediķu darbā pārslodze šobrīd ir drausmīga, bet atalgojums ne tuvu neatsver patērēto fizisko un garīgo enerģiju. Kaimiņos – Igaunijā – ārsta vidējā alga ir sasniegusi 3800 eiro mēnesī. Kad tāds atalgojums varētu būt Latvijā? Sliktākā situācijā par Latviju ir tikai Rumānija. Jā, viena daļa speciālistu, lai risinātu atalgojuma problēmas, strādā arī privātajā sektorā. Taču tas reāli nozīmē darbu gan valsts apmaksātajā veselības aprūpes sistēmā, gan arī privātajā sektorā, un tādējādi veidojas vēl lielāka pārslodze.
Sliktākais šajā stāstā ir tas, ka pārslodzes dēļ cieš veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība un kvalitāte. Runa nav tikai par mediķu atalgojumu, bet arī par veselības aprūpes finansējumu kopumā, tajā skaitā par pakalpojumu tarifiem, ko 2022. gadā nav plānots palielināt. Tas nozīmē, ka rindas uz valsts apmaksātajiem pakalpojumiem kļūs arvien lielākas. Šogad Saeimā pieņemtais vidējā termiņa budžets liecina, ka tuvāko trīs gadu laikā finansējums veselības nozarei samazināsies no 4,4 % no IKP šogad līdz 3,8% no IKP 2024. gadā, kad Eiropā vidēji tas ir 7,1% ar tendenci pieaugt. Daļai pacientu būs jādodas ārstēties uz privāto sektoru, bet jāapzinās, ka to izdarīt varēs tikai maksātspējīgākie. Latvija šobrīd ir pirmajā vietā pacientu līdzmaksājumu apjoma ziņā starp visām Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīm. Vienkāršāk sakot, no visām OECD valstīm tieši Latvijas iedzīvotāji no savas kabatas par veselības aprūpes pakalpojumiem maksā visvairāk.
Normālā situācijā valstīs, uz kuru labklājības līmeni mēs tiecamies, privātās medicīnas pakalpojumi tiek izmantoti retos gadījumos un to dara pacienti, kuriem ir atbilstoša rocība. Gan OECD, gan Pasaules Veselības organizācija nepārtraukti aicina mūsu valsts valdību palielināt valsts budžeta finansējumu veselības aprūpei, taču Latvijā viss ir otrādi un sekas tam nav tālu jāmeklē. Mums ir augstākais mirstības līmenis Eiropā no onkoloģiskajām slimībām, ļoti augsta saslimstība un mirstība no sirds, asinsvadu slimībām, otrs augstākais mirstības līmenis Eiropā no HIV utt. Veselības aprūpes finansēšana ar pusi no nepieciešamās summas kopš neatkarības atgūšanas ir novedusi pie nācijas sliktā veselības stāvokļa kopumā un augstā hronisko slimību līmeņa, kas ļoti veicināja mirstību no Covid-19.
Veselības aprūpes finansējuma pieaugums no valsts budžeta, pakalpojumu apmaksas tarifu palielināšana atbilstoši faktiskajām izmaksām un pienācīga mediķu atalgojuma kāpināšana ir pamatfaktori, lai šos jautājumus varētu risināt un nedaudz mēģināt līdzināties pārējām ES valstīm.
Atruna no pašreizējās Veselības ministrijas vadības puses ir viena un tā pati – nav naudas. Zinot kopējos budžeta skaitļus, nevarētu teikt, ka veselības aprūpei nepieciešamās summas mūsu valstij nebūtu "pavelkamas", ja būtu bijusi politiskā griba, izpratne un atbildība pret savu valsti. Taču tā vislielākajā mērā ir Finanšu ministrijas, Ministru kabineta un Saeimas atbildība. Mediķi Latvijā joprojām cer, ka situācija uzlabosies. Patiesībā, sev un pacientiem par nelaimi, mēs esam ļoti pacietīga tauta. Daudzi mediķi dzīvo ar misijas apziņu, kas liek doties pie pacienta un palīdzēt viņam, bieži vien aizmirstot par sevi. Politiķiem tas ir bijis ļoti izdevīgi, jo šāda noskaņa ļāva par mediķiem aizmirst uz trim gadu desmitiem. Pašlaik "vilks ir aitās", tāpēc "sunītis" tiek nedaudz iebarots. Bet cik ilgi? Līdz martam vai jūnijam?
Mums visiem ir nepieciešams apzināties, ka liela daļa mediķu diemžēl pieder aizejošajai paaudzei, tāpēc ir vitāli svarīgi radīt apstākļus, kas piesaistītu jaunās maiņas uzmanību. Ir jāsaprot, ka tad, kad "vilks", varbūt vēl negantāks, atnāks nākamreiz, iespējams, daudzās vietās vairs "nebūs, ko barot", lai cik ļoti to arī gribētos.