Dana Zālīte par izrādi “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” (16.02.2020.)
Izrāde “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" redzēta reizes trīs. Pirmo reizi tas notika 2015. gada pirmizrādē, otro - pēc dažiem mēnešiem un trešo – tagad. Tā ir īsts Dailes teātra veiksmes stāsts, jo šodienas teātra praksē ir grūti atrast izrādi, kas piecus gadus spēj noturēt skatītāju interesi un piepildīt Lielo zāli. “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” nav nejaušs notikums vai nesaprotams fenomens, kādēļ tā tiek spēlēta tik ilgi. Izrādē tiek izpildīti vairāki ļoti būtiski un svarīgi priekšnoteikumi, lai izdotos lielisks rezultāts.
/Foto: Gunārs Janaitis/
Viens no galvenajiem faktoriem, kāpēc skatītājiem patīk šis iestudējums, ir tāds, ka tas ir balstīts ļoti spēcīgā un iespaidīgā stāstā. Kena Kīzija romāns ar tādu pašu nosaukumu guva milzu popularitāti, līdzīgi kā ekranizējums 1975.gadā. Savā ziņā atpazīstamība ir arī Dailes teātra izrādei, jo to redzējuši skatītāji, kam teātra apmeklējums nav gana ierasts. Bieži no draugiem un paziņām dzirdēts, ka redzēta tieši šī izrāde un ne vienu reizi vien. Bulgāru režisors Aleksandrs Morfovs izdarījis neticamu darbu – apvienojis labu materiālu, lieliskus aktierdarbus un panācis izcilu rezultātu. Arī citas Morfova izrādes “Finita la comedia” (2012), “Svinības” (2017) un “Lauva ziemā” (2018) ir publikas atzītas un tiek vai tika spēlētas ļoti ilgu laiku.
Viss izrādes ansamblis spēlē vienotā ritmā un tiešām var just, ka, pat neskatoties uz nebūt ne vienkāršo tēmu, aktieri paši izbauda šo izrādi. Visi spēlē ļoti labi, īpaši izceļot Artūru Skrastiņu, Lauri Dzelzīti, Ilzi Ķuzuli – Skrastiņu un Ievu Segliņu.
Cerot, ka “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” vēl ilgi būs teātra repertuārā, to redzēs arī tie, kas to vēl nav izdarījuši (ja kāds vēl tāds ir) un skatītāji nāks vēl un vēl. Iestudējums apliecina, ka Lielo zāli tomēr ir iespējams piepildīt un panākt to, ka skatītāji arī pēc pieciem gadiem tam velta stāvovācijas.