Milana Drugoveiko par izrādi “Kareņins” (12.01.2020.)
“Visas ģimenes ir līdzīgas cita citai, katra
nelaimīgā ģimene ir nelaimīga savā veidā.” Anna Kareņina. Ļ.Tolstojs.
Kad marta sākumā 2019. gadā ikdienas ierastā maršrutā ar 40. autobusu, braucot garām Matīsa ielai un Dailes teātrim, ieraudzīju, ka drīzumā notiks pirmizrāde “Kareņins”, ļoti nopriecājos. Mans pirmais prieks bija par to, ka viens no Latvijas teātriem ir uzņēmies iestudēt tik vērienīgu krievu literatūras klasikas darbu. Tajā pašā laikā manī iezagās lielas šaubas, vai to ir iespējams izdarīt tā, lai nebūtu vilšanās. Tas bija vienīgais, kas mani atturēja apmeklēt šo izrādi visu šo laiku, jo lielākas bailes ir piedzīvot vilšanos no sava visiecienītākā Ļeva Tolstoja darba. Pēc pirmizrādes pavēroju izrādes recenzijas un atsauksmes. Sapratu, ka sabiedrībā nevalda vienbalsīgs “patīk, bija forši, iešu vēl” vai “bija tik briesmīgi, ka pēc pirmā cēliena aizgāju prom” . Pierunājot sevi, ka tomēr nebūšu mīkstā un, kaut ar vislielāko skepsi, tomēr aiziešu un paskatīšos Dž.Dž.Džilindžera izrādi “Kareņins”.
Atzīšos, ka es gāju ar vēsturnieka apbruņoto aci, lai pakasītos par kādu sīkumu vai nepilnību, kura uzreiz iekristu acīs. Ļeva Tolstoja darbs ir sava laika vēstures avots, kas pilnībā un visā krāšņumā parādā 19.gs. krievu aristokrātijas iekšējo virtuvi. Tāpēc kaut viena nepilnība būtu pilnīgā izgāšanās. Mana vislielākā skepse jau izgaisa pēc pirmā cēliena. Dž. Dž. Džilindžers pārsteidza ar nekļūdīgu skatījumu uz Krievijas impērijas aristokrātijas bāzi.
/Foto: Marko Rass/
Cilvēki šajā laikā kļuva jutekliski, domājoši un reflektējoši paši par sevi. Tajā pašā laikā baznīca joprojām bija respektējoša, kura ļoti labi parādījās gan visā izrādes laikā, gan arī aktieru attēlojumos (lieli aplausi Dārtai Danēviča par Lidijas Ivanovnas attēlojumu). Aristokrātija arī nekad nebija vienota no iekšienes, tā vienmēr bija ļoti dažāda. Aristokrātiem ļoti svarīgi bija savā sabiedrībā noturēt un aizsargāt savas pozīcijas, bija nepieciešami arī savstarpēji atpazīšanas elementi, kas apliecinātu viņu identitāti. Pēc visiem iepriekšnosauktajiem kritērijiem Ģirta Ķestera Alekseja Kareņina lomu par nominēt kā vislabāk nospēlēto. Viņš izjuta visas aristokrātijas dvēseliskas nianses, kuras no mūsdienu skatījuma var šķist nedaudz smieklīgas. Tāpat arī Ķesteris lieliski parādīja 19. gs. cilvēku vērtības. Tā visticamāk arī bija vislielākā cilvēku kļūda, kuri nenovērtēja šīs izrādes unikālumu.
Tāpēc no izrādes noteikti nevajadzēju gaidīt kaislīgus, dramatiskus un straujus notikumus, lielu pompozitāti. Izrādē “Kareņins” vienmēr jādomā līdzi, uzmanīgi jāklausās un to jāredz tuvplānā. Tā ir uz sīkumiem un detaļām balstīta izrāde. Es no visas sirds priecājos, ka izrāde bija ļoti ieturēta un ortodoksāla. Tajā nebija pievienotas mūsdienīgas, postmodernas nianses, kuras pilnīgi mainītu izrādes būtību. Tāpat arī prieks, ka maza uzmanība tika pievērsta Annai Kareņinai, kuru izcili atveidoja Lelde Dreimane. Diezgan banāli, bet izrāde ir par to, cik skaisti var mīlēt un upurēties savas mīlestības dēļ vīrietis.
Bija skaisti, eleganti un inteliģenti. Manuprāt, tā ir labākā sezonas izrāde, kura noteikti ir nenovērtēta. Izrādes baudīšanai ir nepieciešama zināma zināšanu bagāža, bet, neskatoties uz visu, tā ir arī emocionāli smaga izrāde. Ja pats stāsts it kā tiek stāstīts no Annas puses, tad režisors mums ļauj ielūkoties no viņas vīra skatpunkta uz notiekošo. Pavisam svaigs un dimensionālāks skatījums uz manu mīļāko literatūras daiļdarbu. Liels paldies, ka tika radīts šāds darbs!
“Un, ja Tev sit pa labo vaigu, tad pagriez kreiso, un ja tev novelk svārkus, atdod arī kreklu.” Anna Kareņina. Ļ.Tolstojs.