Diāna Auziņa par izrādi “Neglītenis” (23.04.2019.)
Izrāde, no kuras patiešām negaidīju neko vairāk par stundu garu izklaidi, taču, izejot no teātra, sapratu, ka nepavisam nebija slikti. Un kas ir pats labākais – tā neatstāja neglītus, drūmus vai sliktus nospiedumus manā apziņā.
Pirmais, kas ļoti piesaistīja uzmanību – fantastiski saliedētais un savstarpēji saspēlējies aktieru ansamblis. Nespēju acis atraut ne no harizmātiskā galvenā varoņa Lētes (aktieris Aldis Siliņš), ne no viņa fifīgās sievas Fanijas (aktrise Ērika Eglija) – un, ak, kungs, kā viņa spridzināja vecās kundzes lomā!!!, ne no robustā Šeflera (aktieris Lauris Subatnieks), ne no panaivā Karlmana (aktieris Niklāvs Kurpnieks). Reti ir brīži, kad tiešām sēdi skatītāju zālē un iekšēji sastindzis vēro, ko vēl izspēlēs un galvenais – kādā izsmalcinātā veidā to izdarīs lieliskie aktieri!
/Foto: Artūrs Pavlovs/
Stāsts it kā vispārzināms un stāsta morāle vēl jo vairāk – tādēļ viss uz skatuves atainotais likās tik atpazīstams un saprotams. Kā, nepazaudējot sevi, izdzīvot pasaulē, kurā valda skaistuma kults? Kā pārvarēt sevi un dzīvot saskaņā ar savu iekšējo pārliecību, ka tieši tu esi tāds vienīgais, unikālais un tikai tādēļ tik saudzējams un lolojams? Jo katrs nākamais, pat tavi pēcnācēji, ir tikai laba tava kopija jeb atspulgs.
Režisors Gundars Silakaktiņš groteskā veidā ļāvis aktieriem iedarboties uz skatītājiem, izspēlējot brīžam pat traģikomiskus un cinisma pilnus sižetus, iepinot ironiju, un vienlaikus aicinot aizdomāties par cilvēka patieso vērtību, noliekot svaru kausos izskatu pret personības dziļo briedumu. Tajā pašā laikā izrāde nekļūst par didaktisku paraugstundu. Tā ir viegli izspēlēta komiska drāma – tā, kā tas ir pieteikts teātra mājas lapā. Noteikti ir vērts izrādi “Neglītenis” redzēt, lai katrs pats varētu izvērtēt savus noteiktos skaistuma standartus un baudītu neaizmirstamo aktierspēli.