Aiga Bernsone par izrādi “Smilšu cilvēciņi” (09.03.2019.)
Izrāde par katram piederošo stāstu
Izrādes trumpis viennozīmīgi ir spēcīgās aktrises un viņu radītie un atainotie tēli. Tie ierodas izrādē un soli pa solim atklāj stāstus, kas slēpjas aiz visiem redzošās ārienes, stāstus, kas skaidro katra tēla jēgu un pats galvenais – pamato tā rīcības nozīmi.
Ar baudu vēroju, kā katra sieviete attīstās, izstāsta un mani kā skatītāju aizved tuvāk katram personāžam, liekas lēnām ar katru kļūstot mazliet par draudzeni. Izrādes pieredze šādā veidā kļūst dziļi personīga un intīma, ievilinot mani katrā draudzībā un vēloties uzzināt arvien vairāk un dziļāk.
Dzīve, kas slēpjas aiz katra no mums, ir tik kārdinoša un pārsteidzoša. Izrāde liek vēlreiz un vēlreiz atcerēties, ka aiz katra cilvēka ir pieredze un dzīves bagāža, kas veido šodienas rīcību, pamato domu gājienu un skaidro esību tieši tādu, kāda tā ir. Nav nejaušību, bet ir nebeidzamas cēloņu un seku ķēdes.
/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/
Aktrises ir izcilas savos tēlojumos, katru no tām režisors ir ne tikai veiksmīgi piemeklējis noteiktajai lomai, bet liekas arī spējis katru no tēliem mazliet iedzīvināt / atpazīst kā sev piemītošu vai zinošu katrā aktrisē, tādējādi stāstu padarot teju vai neticami īstus.
Šajā reizē vēlos īpaši uzteikt kostīmu mākslinieci Valentīnu Začiņajevu, kura ir paveikusi lielisku darbu nevis radot vienkārši skaistus tērpus, bet spējusi veidot ārieni, kas paspilgtina un izceļ katra personāža iekšējo pasauli. Tērpi un ārējais izskats kļūst par turpinājumu iekšējam konfliktam.
Tomēr man pietrūka šo stāstu pamatojums visiem būt uz vienas skatuves. Neskatoties uz to, ka dzīve jau tāda ir – visi dzīvojam kopā un reizēm šķietami bez iemesla satiekas tik dažādi cilvēki, taču šoreiz man gribējās tādu kā sava veida kopsavilkumu. Tomēr iespējams tā ir tikai cilvēcīgā vēlme saņemt atbildes uz jautājumiem, nevis saņemt jautājumus no kāda cita.
Vai tā ir lugas specifika, vai mana nespēja nolasīt to, taču paliku ar ļoti atvērtu lauku diskusijai. Kas zina, varbūt tieši tas ir izrādes lielākais ieguvums – gara diskusija par to, kas tad dzīve ir un cik tā neticami veido savus stāstus aiz IKKATRA no mums.
Par dažādību, kas ir aiz katras vienkāršības.