Aiga Bernsone par izrādi “Nepanesami ilgi apskāvieni” (28.09.2019.)
Izrāde par ceļu, ko visi ejam
Šī izrāde ir kā sērfošana – vienu brīdi esi uz viļņa, bet otru – jau ar dēli pa galvu un zem ūdens. Tā uztur nepārtrauktu tonusu, jo gribas tikt uz viļņa atpakaļ, ļoti meistarīgi nenoturot zem ūdens par ilgu, un pats galvenais – esot uz viļņa ievilina baudā.
Saturs ir pateicīgs ar to, ka ļauj personalizēties teju ikkatram kādā no saviem dzīves posmiem, tajā pašā laikā gana ekstravagants, lai skatītāja interese būtu piesaistīta. Tieša, askētiska un skaidra runa, kas liek mazliet sarauties, sakautrēties un sakutina tos nervu galus, kurus esam ieslēpuši kautrīgajā un klusajā sevis daļā.
/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/
Forma ir drosmīgi atšķirīga no ierastās teātra izrādes, pie kā ir jāpierod, to nevar noliegt, taču ļaušanās tam atmaksājas. Ir pārsteigumi, ir emocijas un ir dinamika, kas, manuprāt, ir būtisks elements izrādes un skatītāja satikšanās mirklim
Meistarīgi tiek izmantoti dažādi valodas, mūzikas, tērpu, skatuves noformējuma un citi mākslinieciskie elementi, to dažādība un mainīgais raksturs. Visā bagātībā varētu viegli nonākt līdz bezgaumībai un haosam, bet režisoram ļoti veiksmīgi ir izdevies to visu sabalansēt un novadīt gluži saskaņoti, vienmēr pietuvojoties pārmērības robežai, bet to nekad tomēr nepārkāpjot.
Mana lielākā uzslava šai izrādei ir par tās vienoto komandas darbu. Liekas visas radošās komandas – režisors, aktieri, scenogrāfs un kostīmu, gaismas un video mākslinieki ir strādājuši cieši viens ar otru, jo katrs no elementiem stiprina, pavada un lieliski papildina visu uz skatuves notiekošo, stāstu nesošo un ziņu vēstošo.
Manuprāt, izrāde ir lieliski paveikts darbs, bet nenoliedzamo ekscentriska, neierasta un drosmīgi. To būtu teju muļķīgi vērtēt kategorijās patīk vai nepatīk, jo izrādes dažādie līmeņi liek domāt, analizēt un vērtēt. Šī iemesla dēļ to ir jāredz katram pašam, lai vērtētu, bet līdzi ir jāņem vēlme izkāpt no ierastās komforta zonas.
Par nenovēršamo ikvienā, ko retais pamana.