Armands Kalniņš par izrādi “Inspektors Tutū” (30.11.2019.)
Bērniem un viņu vecākiem/vecvecākiem paredzētās izrādes stils var tikt dēvēts par dauzonīgu, tā sākas ar lielu jampadraci, kura noskaņas laiku pa laikam atjaunojas (izmantoti popkultūras elementi, aktieri ir aktīvi, regulāri komunicē ar skatītājiem un mazos vērotājus aktīvi iesaista darbībā, turklāt tā, ka mazajiem tas patīk). Radīta krāsaina vide, amizanti tērpi, izmantots video, kas atsauc atmiņā to, kas, visticamāk, ir redzēts u.tml.. Tomēr izrādē ir arī dziļāki slāņi, piemēram, rosinot pārdomāt par to, kas būtu, ja notikumi mainītos citādu mūsu rīcību rezultātā. Izrādes sižetā kopumā labi zināmo pasaku notikumi ir citādi (viena no pasakām – par mežcirtēju – laikam gan nav tik labi zināma kā citas), taču, pieņemot pareizākus lēmumus, tie nebūt neveido labākus rezultātus. Varbūt mēģināts uzsvērt to, ka kaut kas tāds, kas mums šķiet (un ir) slikts, var novest pie laba iznākuma, ja provē cīnīties par šo labo? Tā, spēlējoties un citādojot tradicionālo, šī daudzām pasakām piemītošā didaktika var tikt labāk pieņemta/saprasta.
/Foto: Mārcis Baltskars/
Priecē, ka aktieri ir atraisīti, vairākiem tēlotājiem ir izdevies radīt atmiņā paliekošus tēlus, kas ievērojami atšķiras no līdz šim redzētā. Piemēram, Initas Sondores Tutū ir veidots kā cirkā labi zināmais Rudais klauns, varbūt ne pārāk gudrs, bet jauks un savā veidā un ar citu palīdzību panāk to, kas ir būtisks, varbūt to neapzinoties. Ne visi taču uzreiz kļūst pietiekami attapīgi, vai ne? Niklāvs Kurpnieks divās lomās šķita ļoti žiperīgs. Vairākus aktierus neizdevās sākotnēji atpazīt, viņu iemiesošanās tēlos bija pilnvērtīga.
Protams, ka par to, cik nozīmīga ir izrāde, jāspriež tiešajai mērķauditorijai – bērniem (šķita, ka viņi izrādi pieņēma), taču īpaši būtiski, ja izrādē saskatītais tiktu pārrunāts ar „personām, kas viņus pavada”. Ļoti atbalstāmi ir mēģinājumi iestudēt bērniem domātās izrādes dažādi un bieži. Vēl labāk, ka tajās ir kas tāds, kas „iziet no rāmjiem” (nevis izstāsta pazīstamus stāstus pazīstami). Un vēl gudrāk būtu, ja šādām izrādēm sekotu tikpat atvērti pusaudžiem domāti iestudējumi, lai neveidotos pārrāvums skatītāju pieradināšanā teātra uztveršanai.