Meklēt

"Padomju mantojuma" novērtējums Baltijas valstīs jeb ko nozīmē koeficients 1,47

Kā zināms, pagājušā gada novembrī Prāgā trīs Baltijas valstu lauksaimniecības ministri ES lauksaimniecības komisāram Francam Fišleram oficiāli iesniedza kopīgu dokumentu - paskaidrojuma rakstu par īpašo situāciju Baltijas valstīs kandidātvalstu starpā ("Soviet heritage and development of Baltic agriculture: evaluation of the impact").
Šā dokumenta sagatavošana un iesniegšana bija konsekvents darba posms Latvijas un arī Baltijas ceļā uz Eiropas Savienību. "Padomju mantojuma" kvantitatīvais vērtējums bija nepieciešams, lai pamatotu pērnā gada septembrī Mežotnē starp lauksaimniecības ministriem parakstīto oficiālo ziņojumu par Baltijas valstu vienošanos veidot kopīgu stratēģiju iestāšanās procesā ES, lai tiktu ievēroti godīgas konkurences un vienlīdzības principi visā Eiropā.
Ziņojumam par kopīgas stratēģijas veidošanu bija liela politiskā nozīme: Baltijas valstis dokumentāli apstiprināja un visai Eiropai paziņoja par gatavību vienoti aizstāvēt savas nacionālās intereses; savukārt paskaidrojuma raksta pamatuzdevums bija ekonomiskā pamatojuma un analītisko pierādījumu sagatavošana, lai argumentētu Baltijas valstu īpašo situāciju ES paplašināšanas procesā.
Kā radās nepieciešamība aprēķināt koeficientu
Latvijas Valsts Agrārās ekonomikas institūtā ar ideju skaitliski izteikt Baltijas valstu (BV-3) grūtības pēc atdalīšanās no Padomju impērijas un pamatot īpašo situāciju, pārejot uz tirgus ekonomikas sistēmu un veicot gan tautsaimnieciskās, gan politiskās reformas, griezās Igaunijas Lauksaimniecības ministrijas pārstāvji un sarunu vedēji par iestāšanos Eiropas Savienībā no Latvijas puses. Šo priekšlikumu sagatavot ekonomisko pamatojumu Baltijas valstu "īpašajam gadījumam" atbalstīja arī Lietuvas Lauksaimniecības ministrijas pārstāvji. Tādējādi tūlīt pēc neoficiālajām Latvijas zinātnieku apspriedēm ar Igaunijas, Latvijas un Lietuvas lauksaimniecības ministriju pārstāvjiem tika uzsākts darbs analītisko aprēķinu un attiecīgā dokumenta izstrādē.
Kā Baltija atšķiras no pārējām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm
Īss kvalitatīvs pamatojums Eiropas Komisijai (EK)
Lai veiktu kvantitatīvo novērtējumu par bijušās padomju sistēmas ietekmi uz visu pārejas posmu, tās ilgumu un sasniegto attīstības līmeni (tostarp arī lauksaimniecībā), vispirms bija jāpierāda būtiskās atšķirības starp Baltijas valstīm pēc atdalīšanās no Padomju Savienības un pārējām kandidātvalstīm, izņemot Kipru un Maltu, kam pārejas laika būtībā nebija.
Kaut arī pārējām kandidātvalstīm (KV-5) - Polijai, Ungārijai, Slovēnijai, Čehijai un Slovākijai - nācās pārvarēt smagu pārkārtošanās ceļu uz tirgus ekonomiku, tostarp īstenojot nopietnas reformas lauksaimniecībā un lauku vidē, tomēr tikai Latviju, Igauniju un Lietuvu okupācija padarīja par Padomju Savienības integrēto sastāvdaļu. Tādēļ deviņdesmito gadu sākumā, atdaloties no šīs impērijas gan politiski, gan ekonomiski, Baltijas valstīs pirmām kārtām vajadzēja uzsākt tautsaimniecības restrukturizāciju, vienlaikus veicot īpašuma tiesību un zemes, kā arī vadības sistēmas reformas, radot gluži jaunu, no centralizētas padomju sadales sistēmas neatkarīgu tirgus un ekonomikas vidi.
Tikai Baltijas valstīs bija nepieciešams līdzšinējo, visā pilnībā valsts administrēto lauksaimniecības sistēmu aizstāt ar citu, tirgus apstākļiem piemērotu. Tāpēc vienlaicīgā atdalīšanās no PSRS un radikālās pārmaiņas lauksaimniecības tirgū izraisīja "dubultā" šoka efektu, kas iespaidoja visu turpmāko šīs nozares attīstību Baltijā.
Lauksaimnieciskās zemes sadrumstalošana reformu sākumā, kā arī jaunu ģimenes saimniecību pakāpeniska veidošana nedeva iespēju sekmēt lauksaimnieciskās produktivitātes un efektivitātes strauju pieaugumu. Strukturālās pārmaiņas kavēja arī hiperinflācija: vienlaikus ar valsts neatkarības atgūšanu vietējiem ražotājiem nācās pāriet no līdzšinējās lētāko (subsidēto) resursu piegādes Padomju Savienības sastāvā uz Rietumvalstu kompānijām, kas, protams, piedāvāja resursus pasaules cenu līmenī. Turklāt iedzīvotāju zemā pirktspēja neļāva paaugstināt pārtikas produktu cenas, kas ievērojami atpalika no resursu izmaksu kāpuma. Iznākumā Baltijas lauksaimniecības produktu ražotāji zaudēja konkurētspēju gan austrumu tirgū, kur lauksaimniecības ražošana joprojām balstījās uz lēto resursu izmantošanu, gan vietējā tirgū, kur strauji ienāca subsidētā pārtika no ASV un Eiropas valstīm.
Kvantitatīvais pierādījums EK
Pēc neatkarības atgūšanas visas trīs Baltijas valstis nokļuva vienādos apstākļos, kad nācās risināt līdzīgas problēmas, un daļa no tām ir kvantitatīvi ilustrējama.
Veicot "padomju mantojuma" vērtējumu, tēzi par strukturālo pārmaiņu dziļumu un nepieciešamību, kad Baltijas valstīm lauku saimniecību struktūru no valsts saimniecībām (kolhoziem un sovhoziem) vajadzēja pārveidot par privātām, varēja skaitliski uzskatāmi pierādīt, izmantojot pat EK Lauksaimniecības ģenerāldirekcijas (DG Agri) gatavotos materiālus un publikācijas.
Deviņdesmito gadu sākumā Baltijas valstīs vienlaikus ar privāto saimniecību dibināšanu tika likvidēta lielākā daļa kolhozu un sovhozu. Turklāt valsts saimniecībās izmantotās lauksaimniecības zemes īpatsvars Baltijā pārejas posma sākumā salīdzinājumā ar pārējām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm bija viens no lielākajiem (sk. 1.att.).


Tikai Baltijas valstis bija spiestas pielietot tā dēvēto "padomju tipa lauksaimniecības modeli". Piemēram, citviet Centrāleiropā, kur kolektīvo saimniecību īpatsvars arī bija diezgan liels (Ungārijā - 80%, Čehijā - 61%, Slovākijā - 69%), tām tomēr bija dotas tiesības lēmumus saimniekošanā pieņemt daudz pastāvīgāk nekā kolhozos Baltijas valstīs.
Savukārt Polijā un Slovēnijā, par spīti centralizētās plānošanas sistēmas pastāvēšanai, jau pirms pārejas laika noteicošā loma lauksaimniecības nozarē bija privātajam sektoram.
Nākamais, kas EK pārstāvjiem varētu skaitliski pierādīt Baltijas valstu īpašo situāciju kandidātvalstu starpā (KV-8), bija tēze par viszemāko valsts atbalstu lauksaimniecībai pārejas periodā.
Salīdzinot valsts atbalsta līmeņus lauksaimniecības sektoros Baltijas valstīs ar iepriekš minētajām kandidātvalstīm, pamanāmas ievērojamas atšķirības. Kopējo atbalstu lauksaimniecībai skaitliski var raksturot ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) ik gadu aprēķinātiem agreģētiem (vispārējiem) ražotāju nominālās aizsardzības koeficientiem NAK (Nominal Assistance Coefficient), kas tiek noteikti kā attiecība starp saimniecības ieguvumu, ieskaitot valsts atbalstu, un saimniecības iespējamo ieguvumu, vērtējamu pasaules cenu līmenī un bez valsts atbalsta.
Kā redzams 2. attēlā, vidējais svērtais Baltijas valstu NAK salīdzinājumā ar vidējo svērto NAK visām kandidātvalstīm (ieskaitot arī Baltiju) uzrāda ievērojamu atšķirību valsts atbalsta līmeņos lauksaimniecībai. Ja KV-8 gadījumā valsts atbalsts no 1990. līdz 2001. gadam svārstās aptuveni 20% līmenī, tad lauksaimniecības produktu ražotāji Baltijā bija spiesti veikt saimniecisko darbību un paaugstināt ražošanas efektivitāti bez jebkāda atbalsta līdz pat deviņdesmito gadu vidum. Tas nozīmē, ka atbalsta vietā Baltijas lauksaimniekiem līdz 1995. gadam vēl nācās izjust pat papildu nodokļu slodzi. Atbalsta līmenis Baltijas lauksaimniecībai pakāpeniski sāka paaugstināties tikai no 1996. gada. Tomēr pēc 1998. gada Krievijas krīzes palīdzības līmenis lauksaimniekiem atkal krities līdz 9%, tātad par 5% zemāk nekā vidēji visās KV-8.
Kā tiek veidots "padomju mantojuma" koeficients
"Padomju mantojums" un lauksaimniecības attīstība
Ņemot vērā visu iepriekš minēto faktoru ietekmi, Baltijas lauksaimniecības sektora attīstībā skaidri saskatāmas būtiskas atšķirības. Tās visuzskatāmāk raksturojamas ar lauksaimniecības izlaides dinamikas palīdzību.
Radikālo reformu tiešā ietekme visās trijās Baltijas valstīs izraisīja lauksaimnieciskās darbības sašaurināšanos, it īpaši EK piedāvātā references perioda laikā no 1995. līdz 1999. gadam (sk. 3. att.).


Kā redzams, Baltijas valstīs salīdzinājumā ar citām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm tad bija novērojams vislielākais lauksaimniecības ražošanas kritums. Līdz 1999. gadam minētajās KV-5 valstīs lauksaimniecības izlaide, salīdzinot ar 1990. gadu, samazinājās par 21% - tas nozīmē vidēji 16% kritumu references periodā. Bet Baltijas valstu lauksaimniecības izlaides kritums tajā pašā laikā bija 50% (no 1995. līdz 1999. gadam vidējais kritums sasniedza 46%).
Šī būtiskā starpība lauksaimniecības sektora attīstībā starp Baltiju un pārējām kandidātvalstīm apliecina nepieciešamību kā papildus faktoru ņemt vērā arī "padomju mantojuma" jūtamo ietekmi uz ekonomiskās sistēmas pārveidi no centralizēti administrējamās uz tirgus orientēto. Skaitļos šī ietekme varētu būt izteikta ar "padomju mantojuma" korekcijas koeficientu.
"Padomju mantojuma" korekcijas koeficienta novērtēšana
Tā kā lauksaimniecības attīstību pārejas posmā var raksturot ar bruto lauksaimniecības izlaides rādītāju, tad lauksaimniecības izlaides izmaiņu ikgadējie indeksi, kas lielākajā daļā valstu ir publiski pieejami, var tikt izmantoti "padomju mantojuma" korekcijas koeficienta aprēķināšanai. Turklāt, ņemot vērā EK piedāvāto references periodu, aprēķinos iespējams izmantot nevis tieši indeksa vērtību, bet gan relatīvo attiecību starp vidējo izlaides līmeni no 1995. līdz 1999. gadam pret izlaidi 1990. gadā, kad sākās pārejas periods. Tieši šo relatīvo attiecību salīdzināšana Baltijas valstīs ar visām kandidātvalstīm (KV-8, Baltiju ieskaitot) veidos koeficientu, kas varētu kvantitatīvi raksturot Baltijas valstu īpatnības pārejas periodā.
LVAEI zinātniekiem bija iespēja izmantot vairākas datu bāzes ar informāciju par lauksaimniecības ražošanas dinamiku. Informācija par izlaides izmaiņām kopš reformu uzsākšanas laika tika iegūta ESAO datu bāzē. Tā satur ticamu un salīdzināmu informāciju par lauksaimniecības izlaides ikgadējām izmaiņām (bruto lauksaimniecības izlaides indeksi % pret iepriekšējo gadu) visās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs; šīs datu bāzes veidošanā un papildināšanā piedalās nacionālie statistikas eksperti.
Savukārt konkrēto valstu lauksaimniecības izlaides absolūtās vērtības, kas bija izteiktas ražotāju cenu līmenī un bija nepieciešamas vidējo svērto indeksu aprēķināšanai, tika iegūtas ES AGRIS datu bāzē. AGRIS (Agricultural Information System) ir liela ES Statistikas biroja Eurostat izveidota datu bāze, kas satur informāciju par lauksaimniecības produktu apjomiem, cenām un vērtībām gan ES, gan kandidātvalstīs. Tā ik gadu tiek atjaunota.
Apkopojot informāciju, izrādījās - aprēķiniem nepieciešamās lauksaimniecības izlaides absolūtās vērtības par visām analizējamām valstīm bija pieejamas tikai par 1998. gadu.
Koeficienta aprēķināšana un rezultātu interpretācija
Ievērojot visām kandidātvalstīm Eiropas Komisijas (EK) piedāvāto references periodu no 1995. līdz 1999. gadam, kā arī nozīmīgās izmaiņas, kas visās Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstīs notika pārejas posma sākumā 1989. - 1990. gadā, galvenās attīstības tendences tika analizētas no 1990. līdz 2000. gadam. Korekcijas koeficients tika aprēķināts, balstoties uz vidējo lauksaimniecības izlaidi periodā no l995. līdz 1999. gadam un attiecinot to pret 1990. gada izlaidi.
Lauksaimniecības izlaides indeksu dinamika un absolūtās lauksaimniecības izlaides vērtības 1998. gadā pa valstīm veidoja pamatinformāciju vidējā svērtā lauksaimniecības izlaides indeksa aprēķināšanai divām valstu grupām: Baltijas valstīm (BV-3) un visām kandidātvalstīm, kam bija raksturīgs pārejas periods, Baltiju ieskaitot (KV-8).
Saskaņā ar aprēķinu rezultātiem, vidējais svērtais lauksaimniecības izlaides indekss KV-8 valstīm un Baltijas valstīm, kas aprēķināts periodam no 1995. līdz 1999. gadam pret 1990. gadu, bija attiecīgi 0,804 un 0,546 (sk. 3. att.). Attiecība starp šiem abiem rādītājiem veido korekcijas koeficientu, kas raksturo Baltijas valstu attīstības specifiku salīdzinājumā ar visām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm kopumā. Tātad - ja 1990. gada produkcijas izlaidi uzskata par 100%, tad laika posmā starp 1995. un 1999. gadu visās 8 kandidātvalstīs tā bija 80,4%, bet Baltijas valstīs vairs tikai 54,6%. Astoņu kandidātvalstu vidējā svērtā lauksaimniecības izlaide bija par 47% lielāka nekā Baltijas valstīs.
Tāpēc arī "padomju mantojuma" korekcijas koeficients varētu būt novērtēts 1,47 līmenī.
Ko deva korekcijas koeficienta aprēķināšana
Iepriekš izklāstīto aprēķinu rezultātā Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iestāšanās ES sarunu vedēji ieguva zinātniski pamatotu informāciju, kas palīdzēja pierādīt nozīmīgās atšķirības jaunās ekonomiskās vides veidošanas procesā pēc neatkarības atgūšanas Baltijā. Korekcijas koeficients deva iespēju veikt pamatotas korekcijas "uz augšu" references rādītāju (ražošanas kvotas un citi piedāvājuma regulēšanas instrumenti) līmeņos, kas cieši saistīti ar tiešo maksājumu apjomu, ko Baltijas lauksaimnieki saņems no Eiropas budžeta pēc Latvijas iestāšanās ES.